Tā viņi ievazās to pilsētu laukos!

Vakara reiss no lielās pilsētas atpakaļ uz laukiem. Daudzas no tām sejām es redzu katru dienu. No rīta viņu acis, saules apspīdētas, mazliet piemiedzas, gaidoši skatoties tai virzienā, no kura jābrauc autobusam, un vējš iepūš viņu matos pēdējo svaiga gaisa dvašu pirms tie iekāpj reisā uz elli. Vakarā viņu acis ir vampīrsarkanas, pilsēta no viņiem ir izsūkusi visu šķidrumu un āda ap acīm līdzinās sažuvušiem salmiem. Tā pilsētas skriešana, dzīšanās pēc naudas, pēc plastmasas, pēc neīstuma, tā cilvēkus izārda. Kādam tā izārda acis, skatoties uz visām tām uzzīmētajām sejām uz mākslīgajām ādas krāsām, tās vakarā tukši skatās pa logu, kā koki bēg. Citam tā izārda galvu, visu to motoru rēkšana, cilvēku brēkšana, tramvaja signāla trinkšķināšana, tā pa abām ausīm izurbusies cauri visām smadzenēm un atstājusi tur vītņveida caurumu, tiem tā galva nokarājusies mētājas uz sāniem līdzko autobuss iebrauc kādā bedrē.

Tie ir citi džungļi, tur prieku nerada ežu ģimene, kas pastaigājas pa dārzu, vai dārzs, no kura tu izroc kartupeļus, tur ir pavisam citi laimes likumi. Es apsēžos džungļu Džeinai tieši aiz muguras. Viņa runā pa telefonu, jo pilsētas džungļos ir pieņemts sarunājoties neskatīties acīs, viņas uzzīmētās acis no visa redzētā mazliet izplūdušas. Pēkšņi viņas piņķerīgajos matos ietriecas gari, visu pilsētas drazu pie sevis savākuši, nagi un sāk skrāpēt. Un skrāpē – ātrāk, stiprāk, tad atkal ātrāk, tad atkal stiprāk. Tad viņa atglauž savus brūnos, līdz pleciem īsos matus un skrāpē atkal tur pie deniņiem. Tad viņa izstiepj vidējo pirkstu un kašņā, un kašņā. Tad ar īkšķa nagu viņa ar nelielu klikšķi atbrīvo vietu zem citiem nagiem, lai var kašņāt vēl. Tad ar strauju kustību visa viņas plauksta no apakšas ienirst viņas matu koraļļos un ķersta tur jūraszirdziņus, bet, kad viņa izvelk lomu, viņas tīklos izrādās iekritušas tikai piraņas, kas atņirgušas savas neloģiski izkārtotās zobu rindas. Ar vērienu pieres matus atšķir rādītājpirksta smailais nags, kas sāk kašņāt mataino ādu. Es lēnām sāku skaitīt – viens… divi… rādītājpirksts tik lokās un kašņā… trīs… četri… tas kkam uzduras un sāk urbt, kā ar urbi… pieci… seši… viņas galva sāk kustēties pretēji kašņāšanas virzienam… septiņi… astoņi… procesam pievienojas vēl trīs pirksti, vienīgi īkšķis, aiz kura naga ir vircas tvertne, ir izslējies gaisā, kā Pēterbaznīcas gailis… deviņi… desmit… vienpadsmit… viņas nagi, pievākti pilni ar džungļu zaņķi, izslīd no matiem, lai atkal ietriektos skaustā.

džungļu džeina

Džungļu Džeina izkāpj Kaķīškalna pieturā. Pilnā autobusā kā upē, neviena vieta nepaliek tukša, un džungļu Džeinas vietu ieņem garmataina blondīne. Mani sausie salmu kumšķi ap acīm savelkas, redzot, kā blondās liānas, sasietas zirgastē, pieglaužas beņķa malai un berzējas šurpu turpu. Iedomājoties, cik mazo tarzānu tur jau pieķērušies, lai laistos ar liānu pretīm svaigajam lauku gaisam, mans skatiens tukši pievēršas kokiem. Tie vēljoprojām bēg.

Un tā viņi ievazās to pilsētu laukos, ka es jums saku!

About these ads
This entry was posted in piens and tagged , , . Bookmark the permalink.

One Response to Tā viņi ievazās to pilsētu laukos!

  1. lejkanniņa says:

    stress!

Atstāj atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s