Kad nesen lidoju mājās no Kopenhāgenas, man blakus sēdēja tāds šķidru-matu-man-tūliņ-būs-četrdesmit ar pārgudrībām un tauku slāni apvēlies vīrietis, kurš teica, ka man ir paveicies, ka viņš nav nolēmis mani savaldzināt, jo es esot vāja, bet viņš – ļauns mīlnieks. Un šis lidojums mani varētu pilnībā salauzt. Uz jautājumu – no kurienes viņš ir ņēmis, ka es esmu vāja – viņš man atbildēja:
“Kura pārliecināta sieviete vilktu tādas zeķubikses? Un vilnas zeķes? Tiešām? Tu laikam par sevi esi ļoti zemās domās!”

Tajā pašā laikā, mums laukos ir tāds vietējais autobuss, kurš no attālākiem pilsētas nostūriem (kā citādāk nosaukt pilsētu, kas pēc jebkādiem urbāniem standartiem neiekļaujas šādā kategorijā, bet kartē vienalga atzīmēta kā pilsēta?) cilvēkus vadā uz centru un atpakaļ. Tu tikai jebkurā vietā, kur redzi to autobusu, pamāj tam ar roku un viņš neapstāsies, jo šim īpašajam autobusam ir arī īpašs vadītājs – Robčiks. Viņš ir tāds pusmūža vīrietis, kura pārziņā ir 10minūšu reisi laukos, kurš dzīvo pie savas mātes, kura gludina viņa darba kreklus un, kas ir pats galvenais, viņam nepatīk cilvēki. Nē, viņš viņus ienīst, viņam no tiem nāk vēmiens un acis pārgriežas tā, ka redzami tikai baltumi. Pārvadāt tos nešķīsteņus viņam nozīmē to pašu, ko Dzintaram sarokoties ar Ušakovu. Viņš ir galēji ignorants pret visām tām mazajā hiperaktīvajām skolniecītēm, kurām liekas, ka dzīve ir skaista un kuras to vien gaida, kad viņām būs 20 un pieaugušo dzīve beidzot varēs sākties. Viņam riebjas tie 20gadīgie čalīši, kas, ar mammas iedoto sarakstu, brauc uz veikalu, jo, jā, viņi dzīvo ar savām mammām un ravē viņu dārzus. Viņam ir līdz kaklam un pāri galvai visi pensionāri, kuri nevar paspēt iekāpt autobusā tā, lai viņam nebūtu pilnībā jānobremzē autobuss. Viņš vienīgi citreiz uzmet acis kādai pusmūža sievietei, kura savilkusi melnas līnijas uz nokarenās ādas ap acīm un uzvilkusi imitētas leopardādas svārkus, kas atsedz viņas sačervelējušos ceļgalus. Bet tas ir vienīgais brīdis, kad viņš vsp pamet savu skatienu pasažieru virzienā.
Ir piektdiena. Robčika pilnībā nepamanīta iekāpju autobusā ar savu iepirkumu maisiņu (viņš pat pamanās man iedot biļeti un viņam tas riebjas). Biju nolēmusi taisīt glaunās vakariņas mājās, bet tā kā neviena no vajadzīgajām sastāvdaļām nevienā pilsētas veikalā nebija nopērkama, tad vnk nopirku zirņus.
Bez manis autobusā iekāpj arī smirdoša apkopēja ar lielu, uz sāniem izpletušos, degunu un kkādu ēdi, kas saēdusi pusi viņas auss un kakla. Izskatās tā, it kā viņa pelētu no auss uz āru.
Vectēvs, kurš ved mājās mazbērnu un kura sejā ir redzami visi pasaules taureņi un alpu vijolītes.
Onkulis ar apaļu seju, precīzi kā bumbai, kuram rokās ir plastmasas maisiņš ar skrūvēm, āmuru un līmeņrādi, kā jau katram vīrietim te piektdienas vakarā.
LR1 pavadījumā autobuss pabrauc garām jauniešu bariņam, kas stāv pļavā pie tikko sadauzītas mašīnas, pabrauc arī garām mājošai sievietei. Tikmēr vectēvs turpina atbildēt uz puikas jautājumiem par pasaules kārtību. Apkopēja turpina pelēt. Apaļais vīrietis pieceļas un pieiet pie Robčika:
“Vai tad nekā cita tev neskan?”
Robčiks skaļā balsī: “Ko?? Kad Latvijai uzmetīs bumbu, man ir jāzina, ka jātiek līdz pagrabam!”
“Bet tagad jau moderni ir tā, ka nedrīkst neko klausīties.”
Robčiks sašutis vēl skaļākā balsī: “Vecīt, šitais ir pats labākais! Šito var klausīties jebkādos apstākļos!!!”
Redz, laukos cilvēki domā par to, kā izdzīvot bumbas sprādziena laikā, kamēr pilsētnieki domā par to, kā pabarot savu ego. 1:0