Jau no paša pirmā brīža, kad iesēdos savā krēslā, es izdzirdēju šausmīgi kaitinošu sievietes balsi, kura ļoti pārspīlēja ar savas balss (nu goda vārds, neizturama) skaļumu. Viņa esot internātskolas skolotāja (latviete) un sarunājās ar citu sievieti krieviski. Šķiet viņas nesēdēja kopā, jo viņa šausmīgi skaļi runāja, acīmredzot, lai otrā dzirdētu, ko šamā stāsta.
Pametu skatu atpakaļ – nē, viņas sēž kopā. Klusībā pie sevis izsaku līdzjūtību tai blakussēdētājai. Apdullināta viņa tikai atkārtoja: aha.. mhm.. aaa.. aha
Pēkšņi kāds vīrietis viņām jautā, vai viņas nevar samainīt 20 ls, jo šoferim neesot, ko izdot.
Bļāvēja: Nē, nevaru gan, jo man vīrs iedeva piecus latus, pa četri astoņdesmit nopirku arbūzu un pa divdesmit santīmiem aizgāju uz tualeti.
Viņas vīrs, šķiet, nav tikpat dāsns ar naudu, kā viņa ar savas personiskās dzīves publisku izklāstīšanu.
Es biju tik sagurusi, ka ar visu to balagānu aizmigu, bet, kad pēc stundas pamodos, nekas nebija mainījies, skolotāja turpināja kliegt.
Man žēl tos bērnus…
dzīve autobusā 