Sēžu pieturā, gaidu autobusu. Asfalts ir slapjš, bet lietus nelīst. Tā vietā spīd saule un spīd tieši virsū tā, ka gribās aizvērt acis un ir tik forši. Atveru acis. Autobuss. Kāpju iekšā, kamēr pirms manis kāda sieviete vēl pērk biļeti, es savā mugurā sajūtu kko dīvainu, kas man liek paliekties uz priekšu. Tad es to sajūtu atkal. Ja Kerijai bij Mr. Big, tad man aiz muguras bij Mrs Big (literally). Es jau tev neko nepārmetu par tavu svaru vai izmēriem, bet, lūdzu, nevajag to grūst mugurā, katram, kas uz tevi nav ar izbrīnītu vai līdzjūtīgu seju paskatījies, nevajag citiem likt tavam priekšnesumam pieskarties, kā bērniem cirkā liek pieskarties čūskām, lai pārliecinātu tos, ka nav nemaz tik riebīgi. Nevajag.
dzīve autobusā 
😀 vakardien tramvajā nodomāju tieši to pašu. Man jau likās, ka ar tiem būbīz mani izgrūdīs laukā.. nu jājūts sava ķermeņa robežas, bļin!