Ceļojums uz Birmingemu un atpakaļ

Pēdējais autobuss Rīga-Cēsis. Pilns. Iesēžos pēdējā rindā starp trim puišiem. Garlaicīgi, ko lai padara? Blakussēdētajs izvelk Ilustrēto Zinātni, pa tumsu izšķirsta, noliek. Garlaicīgi.
Vīrietis, kas sēž mums priekšā nenormali, anormāli kāsē, liekas, ka gals jau klāt. Pamanu, ka blakussēdētāju tas reāli kaitina (katrreiz, kad vecais klepo ārā savas plaušas, mans blakussēdētājs pārgriež acis tā, ka redz tikai baltumus un notirina kāju). Tā kā viņš man šķiet kkur rajonā redzēts, nolemju izteikt pāris pilnīgi tukšas frāzes par veco klepotāju… Tā vietā, lai mēs turpinātu savu sarunu par jebkādu citu tēmu, mana blakussēdētāja blakussēdētājs ar pik-nik siera paku rokās sāk sarunu.

Kur ta mēs braucot. Un viņš jau vsp nedzīvo Latvijā, viņš no Birmingemas. Un Latvijā jau nav jēgas dzīvot. Mārtiņš jau ar tāpat kā viņš strādāja viesnīcu un restorānu jomā, un arī aizbraucis, bet Andrim tagad tur ir savs bizness. Un vsp pats Sierīgais jau te agrāk strādāja Radissonā un pelnīja savus sešus sotakus mēnesī, bet, kas tad tas ir?
Es saku – nebraukā ar bembi, nedzīvo trīsistabu dzīvoklī Rīgas centrā un tev ar to pietiks..
Sierīgais: es ar bembjiem nemaz nebraucu. Es tagad strādāju darbā iekārtošanas birojā Anglijā un darbā iekārtoju tikai latviešus, cik vien iespējams, viens latvietis parasti ir gudrāks kā 3 poļi. Es reāli zinu, kā tas ir un visiem palīdzu. Latvieši reāli ir gudra tauta.
Es: Kā tev liekas, cik gudri ir gudrajiem latviešiem ar augstāko izglītību palīdzēt dabūt darbu nožēlojamā fabrikā tavā Anglijā?
Sierīgais: es jau neesmu strādājis fabrikā, nu tikai dažus mēnešus.[…] Mans brālis reāli tjūnē mašīnas un taisa viņas ar nezcik zirgspēkiem un agrāk viņš vislaik tikai garažā tupēja, tagad savu viens seši nopelna mēnesī.[…] Latvietis latvietim jau gardākās brokastis.[…] Un man čomam vecāki atstāja māju mantojumā, un
Es: tu daudz runā.
Sierīgais: es zinu, bet es strādāju apkalpojošā sfērā un es esmu mācīts runāt ar klientu par dajeb ko, ja nav par ko runāt, tad kaut vai par laikapstākļiem močīt un vislaik smaidīt.[…] Un darbā arī vislaik, kad iet pīpēt, jāaprunājas ar visiem un mana mamma vispār pīpē 2 paciņas dienā un dzīvo Spānijā ar savu mīļāko.[…] Itālijā, piemēram, 90% iedzīvotāju pīpē, visos veikalos var pīpēt un, kad es strādāju Sky bārā, tad pie bāra letes arī visi pīpēja
Es: mana pietura, davai čau!
Sierīgais: nu čau, bija forši aprunāties, tu biji laba sarunu biedrene un man jau labāk patīk runāties nevis vnk sēdēt un neko nedarīt.. (tālāko tekstu es jau vairs nedzirdēju, jo virzījos pa eju uz šofera pusi)

Kad izkāpu, aiz manis izkāpa arī mans blakussēdētājs (nav jau brīnums, ka likās redzēts), es gribēju atvainoties, ka viņam tajā visā bij jānoklausās, bet līdzko es pagriezos, viņš aizskrēja…

Es ceru, ka man nekad nebūs vajadzība maksāt lielu naudu kkādā posh viesnīcā, lai kāds ar mani runātu tāpēc, ka ir mācīts tā darīt…

Šis ieraksts tika publicēts piens ar birkām , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

3 Responses to Ceļojums uz Birmingemu un atpakaļ

  1. Miets saka:

    autirei ir 12 gadiņi.

  2. Slampa saka:

    Aizbraucējiem katram savs iemesls, kam sirds, kam nauda, kam vēl kas. Bet klausoties šī puiša iemeslos man palika ļoti skumji. Pati esmu no aizbraucējiem, bet aizbraukšana man, tieši otrādi, lika augstāk vērtēt to labo, kas atstāts Latvijā.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s