a ēst ta gribās!

Vēlais reiss. Nedaudz paguļu, nedaudz paklausos, nedaudz paskatos pilsētas gaismās. Tāds miers. Es pat teiktu pēdējā romantika!

Kad daudz domāju, realitāti palaižu garām, bet vienā brīdī ieklausos un tur skaņa, zini, tāda kā brīnumsveces, kad dedzina ziemas vidū. Romantika… bet nu kā zināms, arī saldējums kādreiz beidzas un arī rudens lapas paliek brūnas, nokrīt un sapūst. Un arī brīnumsveču skaņa lēnām pārvērtās skaņā, kas rodas, kad sprakšč degošs koks (lai gan arī par to vēl cosmo var lasīt sadaļā romantiski), bet, jo ilgāk es tajā klausījos, jo skaidrāks kļuva, ka tas nav tas pats, kas klausīties, kā zem desainiem iesmiem kurās malka, sajūta bij tāda, it kā degtu mana māja un es tajā varu tikai klusi noskatīties.

Lēnām pagriežu skatienu brīnumsveces virzienā – sieviete ap 50 ietrennētu rokas kustību grābj no pakas pa vienai sēmuškai, liek mutē, izsprakščina visu vērtīgo, no pārpalikumiem atbrīvojas un tad atkal grābj!

Kamēr es nevaru novērst skatienu no tā, cik meistarīgi sēmušku aparāts darbojas, tā galva pagriežas un saka man čau! tu no darba?
(a? ko?… paga, kas?)
jauki, mana kaimiņiene.
– aam, čau, jā… tas ir nē, es no trenniņa. Tu no darba tik vēlu?
– jā, šausmīgi vēls! a ēst ta gribās!

Šis ieraksts tika publicēts piens ar birkām , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s