Apsēžos pēdējā rindā. Visi sēž pa vienam. Viss tāds drūms. Sajūta tāda, ka lielais lietus mākonis aizmirsis, kur viņam bij jāiet un tāpēc izdomājis nākt man visur līdzi. Kamēr es ieeju veikalā, viņš paliek ārā un cītīgi uzbāžas citiem cilvēkiem, vislielākās peļķes viņš atstāj tieši tur, kur man jāiet uz darbu, tad, kad es braucu autobusā, viņš man uz loga tecina savu drūmumu, un kad es izkāpju, viņam laikam ir tāds speciāls liels trauks, kurā ir daudz ūdens, jo, kad es izkāpju, viņš to visu man uzlej virsū. Vsp drūmi.
Uz aizsvīdušā loga ar pirkstu slapjiem burtiem uzrakstu – LONELY PLANET
Man blakus apsēžas māmiņa ar diviem sīčiem, kas prasa, kas uz loga rakstīts, uz ko māmiņa atbild: “Lounļī plaņet”
dzīve autobusā 
reizēm paskatoties apkārt var saprast ka viss nav tik melns kā reizēm izskatās 😉