Spiegu bērni I

Autobuss manā vērtību skalā saņem bonusa punktus par to, ka  man personīgi tā ir ideāla vieta grāmatu lasīšanai. Un, ja vien man šausmīgi nenāk miegs, tad es noteikti lasu kādu grāmatu. Tikko pabeidzu lasīt Remarka biogrāfiju un gribu ķerties klāt Virgin Suicides, bet domas par jaunas grāmatas sākšanu ir diezgan skeptiskas, jo, kā zināms, no plkst trijiem dienā ārā sāk palikt tumšs un no rīta gaišs paliek tikai pēc astoņiem. Rezultātā sanāk, ka autobusā lasāmās stundas samazinās līdz minimumam. Un tas, savukārt, mani iedzen panikā, jo ir miljons un vēl vismaz trīssimtpiecdesmit grāmatu, ko gribu izlasīt, un liekas, ka ar manu dzīvi nepietiek un ka man vairs nav laika. Un laiks, ziniet, vairāk nepaliek.

Sēžu pie loga. Blakus man neviena nav. Pāri ejai blakus sēž onkulīts. Nu tiešām vecs kā pasaule. Viņam ir brilles uz deguna un rokās ir grāmata ar vecumvecām dzeltenām lapām… es saprotu, ka nē, pagaidiet, viņš vēl lasa! viņš! tad jau man nemaz vēl nav jāsāk uztraukties, ka manam lasāmajam laika pulkstenim sāk nodilt zobrati… loģiski, ka es nolemju noskaidrot, kas tā ir par grāmatu. Es pieliecos, lai varētu izlasīt, redzu tikai J. Liecos vēl. Un brīdī, kad es biju izliekusies galīgi ne-neuzkrītošā pozā un jau redzēju Jānis … vecais onkulīts strauji pagriezās pret mani un pievilka grāmatu sev klāt pie sirds.

Es loģiski, ka izlikos ļoti svarīgi steidzamies, savācu savas mantiņas un izkāpu. Nedrīkst veciem cilvēkiem traucēt lasīt, jo viņi var arī nepaspēt izlasīt…!

>>> Spiegu bērni II