Pēdējā laikā es sāku ievērot lietas… un šodien tas notika atkal…
Kad man ir jābrauc uz treniņu, es izeju no mājas 15.00, lai paspētu uz autobusu, arī šodien. Un tieši tāpat kā visās iepriekšējās reizēs, arī šoreiz uz strēlnieku ielas man ar riteni pabrauc garām viens un tas pats vīrietis, kuram es savukārt paeju garām, kamēr viņš taisa vaļā savas sētas vārtus un stumj iekšā riteni. Tālāk uz tās pašas ielas man pretīm brauc māmiņa ar riteni, uz kura uzsēdināta maza meitene (iepriekš viņām abām bij smieklīgi lietusmēteļi), tad gandrīz ielas galā man pretīm nāk meitene – vnm smuki saģērbusies un vnm viena un tā pati.
Tad pieturā parasti mīcās viens un tas pats pārītis. Autobusā viens un tas pats šoferis man prasa – katru dienu? un nākamajā reizē – nu tiešām katru dienu!! Un autobusā jau sēž tā pati sieviete ar pelēklillā matiem sarkanajā jakā un čalis ar lielu treniņsomu, ar mani kopā parasti iekāpj viņa draugs un tad viņi runā par vienām un tām pašām meitenēm. Nākamajā pieturā iekāpj ādas mētelī ietērpies puisis ar garu zirgasti un brillēm (kā es noskaidroju – uz lekcijām). Vienās un tajās pašās pieturās turpina kāpt ārā vieni un tie paši cilvēki un šoferis, pietuvojoties rīgai, ierubī vienu un to pašu rādžu. Rīgā tunelī viens un tas pats čalis dala vienus un tos pašus bukletus un naudu ubago vieni un tie paši bezpajumtnieki. Pa ceļam uz treniņu viens un tas pats sastrēgums. Treniņā vieni un tie paši cilvēki. Un, nākot no treniņa, pretīm nāk viena un tā pati sieviete ar mazu šuneli saitītē, tikai šodien viņam bij jaciņa…
Tie, kas ir redzējuši filmu Truman Show, sapratīs, par ko ir panika!
dzīve autobusā 