Sēž māmiņa ar galīgāko sīci. Priekšā viņām veca kundzīte – kad viņa ir izrakājusi visu somu, izburkšķējusi visu žulti, apzvanījusi visas savas draudzenes, savus bērnus un mazbērnus, viņa pēkšņi pagriežas uz aizmuguri, paskatās uz māmiņu, tad uz sīci. Un tad ar viņas neapmierināto seju notika kkas dīvains – tur iezagās milzīgs, mežonīgs smaids! Un tā viņa vairākas reizes pēkšņi apmetās otrādāk un taisīja to smaidošo seju…
un tad es pašķirstīju atpakaļ dažas ainiņas savā dzīvē – piemēram, vienreiz manam vectēvam, kurš savā laikā bijis bargais dzelzceļa priekšnieks, pieskrien klāt viens sīcis, saka – pasties, kā es māku – un uzmet salto – un secināju, ka bērni un veci cilvēki spēlē vienā komītī. nezin kāpēc bērni, kuriem ir vismazākā dzīves pieredze, izvēlās tos, kuriem tās ir visvairāk…
dzīve autobusā 