Ielecu busā, noskenēju visus pasažierus un izvēlos veco kungu pirmspēdējā rindā – viņam mugurā ir zils kombinzons, galvā adīta cepure, uz kuras ir daudz mazi slēpotāji un galā vēl divi bumbuļi un milzīgi cimdi. Viņš ir ieritinājies krēslā un viņa skatiens klīst pa sniegotajiem mežiem, kam mēs braucam garām.
Tā nu mēs abi braucam uz rīgu… mums aiz muguras notiek baigā rosība, tur kāda meitene rosās pa savu maisiņu, atrod tur ēdienu. daudz ēdiena. un viņai acīmredzot viss bija jāpaspēj apēst pirms viņas pieturas. tad nu mēs ar slēpotāju dzirdējām visu – no dakšiņas ieduršanās majonēzīgos salātos un lieliem gabaliem viņu virzīšanu meitenes mutē, tad viņu šmakstainu košļāšanu, līdz pat apmierinātām nopūtām ēšanas procesa laikā un pirkstu vēl apmierinātāku laizīšanu. Un tad pienāca viņas pietura – un ko es redzu? – mums garām uz šofera pusi aizveļās mazs apaļš pončiks…
Ja man jāiedomājas slaids cilvēks, tad es redzu tā rokā salāta lapu. Man liekas, ka apaļiem cilvēkiem piestāv ēst treknus un neveselīgus ēdienus un vai nu vieni ir radīti otriem, vai arī otrie pirmajiem.
Kas bija pirmais? Makdonalds vai resns cilvēks? tāds ir jautājums…
dzīve autobusā 
Klau, Tu būsi manas virtuves sadaļas “Runā viesis” ciemiņš?
aha! uzvāri tēju, es paķeršu līdzi pončikus