kailais ierocis

Vilciens Rīga-Aizkraukle. Es sēžu, lasu grāmatu. Katrā pieturā vilcienā kāpj iekšā arvien vairāk slapji un šķaudoši cilvēki. Viens tāds nosēžas pretī arī man, viņam ir liels, sašķaudīts deguns, no kura jau lobās nost āda un vēl viņam ir melna ādas jaka, lai es vismaz divreiz apdomātos, vai rakstīt par viņu vai nē. Viņš noliec galvu, lai varētu telefonā spēlēt spēlīti. tad arī viss sākās – jebkas, ko es sākot no tā brīža lasīju, nenonāca manā apziņā, jo pēc katra izlasītā vārda manas acis pavērsās uz augšu un lika man justies pavisam neērti – tā, kā jūtas ronis cirkā, kad nevar atsist bumbiņu. vīrietim bija kaila, noskūta galva, viņā vēl atmirdzēja dažas tikko izkusušās sniegpārslas un dažās vietās no ādas bija izdūrušies mati, āda bija pavisam nelīdzena, tā it kā tā būtu pa tiešo pārvilkta pāri grumbuļainajām smadzenēm, bet pašā galvvidū tā bija gluda, kaila un pilnīgi nevainīga. tik atklāti, manām acīm tik tuvu, rokasstiepiena attālumā (bet tā, ka tu zini, ka aiztikt nedrīkst) izliktā kailā, neaizsargātā nevainība, kas piederēja sastrādāto, skarbo roku īpašniekam, pat man lika visu ceļu sarkt..

tā izskatījās mans ierocis

Manā grāmatā bija grāmatzīme, kas mērķēja tieši tur… a ja nu pēkšņi tāds nejaušs vilciena grūdiens…? es taču būtu atņēmusi viņam nevainību!!!
tādu spriedzi un atbildību es izturēju apmēram 20min. tad grāmatu ieliku somā un acis pievērsu kungam, kurš rēķināja… (starp citu – izrēķināja ar)

Šis ieraksts tika publicēts biezpiens ar birkām , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

1 Response to kailais ierocis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s