Ievadam pāris vārdos – cik esmu redzējusi, Spicais strādā, viņš lasa pudeles, pēc ožas liekas, ka viņam nav māju un, cik esmu dzirdējusi viņu runājam, nekā prātīga arī viņš nesaka. Kāpēc cilvēki viņu sauc par Spico, es nezinu, bet tā nu viņu sauc.
Autobusam pa vidu ir tāds laukumiņš pie vidējām durvīm, kur nav beņķu, kur parasti kāds stāv. Es sēdēju pirmajā rindā uzreiz aiz tā laukumiņa.
Autobusā iekāpa Spicais. Sēdvietu vairs nebija (lai gan arī tad, kad ir sēdvietas, tad arī viņš sēž pie vidējām durvīm uz trepītēm tā, it kā tā būtu viņa īstā vieta, tā, it kā tur lejā būtu viņa pārvaldītā karaļvalsts). Un viņš, protams, izvēlējās stāvēt tieši, tieši, tieši man priekšā. Es uzbīdīju šalli sev pāri degunam, nejau tāpēc, ka es esmu nepieklājīga un gribu klaji norādīt, cik man ir izsmalcināta oža, nē, nē, es vnk esmu gangsteris un gangsteriem ir tā pieņemts. Aizvēru acis. Bija tik patīkami sajust nedaudz no granātābola un mazliet spēcīgāku mango smaržu, bet būsim reāli, es atvēru acis un tur, manā priekšā, Spicais savas labās rokas kniebējpirkstus ieslidināja starp saviem mango apaļumiem un atbrīvoja to, ko Maska sauc par iespīlēto pakaļu!
Autobusā viss ir pa īstam, citi neslēpj savu riebumu pret kādu, kāds savukārt neslēpj savu riebumu pret citu riebumu… dots pret dotu, tā laikam tas skan.
dzīve autobusā 
kā teica mans paziņa – gribi kondicionieri, jauku smaržu, mīkstākus beņķus un nedzirdēt sīkos kas pilnā skaļumā no telefona klausās mūziku? Tad nopērc mašīnu! 😀