Cik man zināms, cilvēkiem ir neapzināta tieksme dalīties grupās, kam par pamatu parasti ir kāda grupveidojoša īpašība. Visus baznīcāgājējus vieno ticība, vēl ir tādi, kas iet 40. vidusskolā vai strādā par kasieriem Rimi, vai svētdienās iet dejot salsu uz Viva la Salsa, vai brauc slēpot uz Žagarkalnu, vēl ir tādi, kas lieto twitteri un tādi, kas viņu ienīst un sauc to visādos jēlos vārdos, un vēl ir arī sievietes un vīrieši.
Autobusā cilvēki parasti izvēlas sēsties blakus savas grupas pārstāvim, it īpaši, ja izdzird kādu ne tā iesmejamies vai kādu skaļāk pasakam kādu netādu vārdu, ja sajūtas neērti, tad vnm drošāk ir ar kādu no savas grupas, jo liekas, ka jums ir viens mērķis un spēlējat vienos vārtos. Kā esmu novērojusi sievietes parasti sēžas blakus sievietēm, vīrieši vīriešiem, jaunieši jauniešiem un suņi vislabprātāk apošņā citus suņus.
Kāpēc šodien 14. februārī sieviete beretē apsēdās blakus sirmajam vīrietim ar brillēm un sieviete ar dubultzodu blakus vīrietim ar megalielu ceļasomu, un sieviete kažokā blakus guļošajam pirmkursniekam, un vīrietis ar portfeli blakus meitenei ar brīdinoši sarkanajām lūpām, vecā kundzīte blakus vīrietim 3x lielākā pufaikā, salkani smaidošā meitene ar puķēm blakus čalim, kas runāja pa telefonu un čalis, kas klausījās klubņiku blakus man???
Es saprotu, visam ir izņēmumi, izņemot esperanto, bet nejau 7 izņēmumi vienā autobusā!!!
😀 es parasti vēlos sēdēt viena, bet mūždien atnāk kāds idiots (kāds/kāda no Turcijas utt) un apsēžas man blakus. Un parasti viņi vai nu raksta visu ceļi SMS un viņu telefonu skaņa man vienkārši ved no pacietības ārā, vai arī ieslēdz mazo gaismiņu un šķirsta žurnālus, kaut arī visi citi mēģina gulēt un es tai skaitā! Eh…
Man gan parasti veicās un cilvēki nez kāpēc iet garām 😀
Atbalsojums: Japāna un robokopi « Reportāžas pa tiešo no Londonas