Ir kāds kungs gados, kurš katru dienu 15.36 iekāpj autobusā kaķīškalna pieturā virzienā uz rīgu un tad atkal vakarā 21.20 turpat izkāpj. Es viņu jau sen biju ievērojusi, viņš izskatās pēc baigā profesora – vnm mati saķemmēti uz vienu sānu, vnm visu vēro caur savām pagājušā gadsimta brillēm, vnm līdzi portfelis, nekad nesmaida, nekad nedusmojas, nekad nepriecājas, nekad nebēdājas, nekad neko un nekādā gadījumā, tāda sajūta, ka viņš dzird kādu runājam tikai tad, ja teikums sākas ar vārdiem kvantu fizika. Un, iekāpjot autobusā, izskatās, ka vietu, kur apsēsties viņš izrēķina pēc kkāda algoritma, un, kad apsēžas, tad visu ceļu kko raksta savā blekberijā.
Šoreiz 15.36 viņš apsēdās man aiz muguras un man bij jāatmet doma, ka man izdosies izlasīt kādu no jaunajām atomu teorijām… tā vietā es atklāju cilvēces lielāko noslēpumu!
profesora zvans uz mājām: ņu, ķau! ņu, kā tur tiem papagaiļiem?
mājas: …
profesors (tādā balsī, ar kādu vaigu plucinātājas runā ar maziem bērniem): ņu cik tur grādus rāda? bet tu ieslēdzi tiem čivinātājiem sildītāju?
mājas: …
profesors: ņu nabadziņi! ņu ļabi, ķau! aķā!
mājas: …
profesors: jā, jā, ņu ķau! aķā!
Izrādās, ka arī tajos cilvēkos, kas vislabprātāk dienas pavada risinot baigākos cietos riekstus un nesmejās par čaka norisa jokiem, arī tādos cilvēkos iekšā ir putukrējums. nevajag tikai baidīties pabakstīt, jo tad var izrādīties, ka pirkstu, ar kuru pabakstīji, var arī nolaizīt un ir garšīgi!
dzīve autobusā 
man patika par to putukrējumu-tu vienmēr māki atrast īstos vārdus.. 🙂
Tu esi garšīgākā rakstītāja, kādu man nācies lasīt un var lieliski just, ka lasīšana autobusā darījusi savu.
Piekrītu “Kni” par to, ka tiešām var just, ka lasīšana autobusā darījusi savu. Pozitīvi (:
Vienreizēji 😀 profesors burtiski vizualizējās manā iztēlē un viņa papagaiļi arī 🙂