Kad es vakardien pa Gogoļa ielu gāju uz pēdējo autobusu Rīga-Sigulda, pa pretējo ielas pusi tāds grudaku reāli uzkačājis vīrietis treniņtērpā aktīvi skrēja un no visa spēka boksējās ar neko un tad visādi lēkāja tā, it kā viņam priekšā divās paralēlās rindās būtu saliktas mašīnu riepas un vienā brīdī viņš pat paslīdēja, bet ar straujām kustībām viņš izvairājās no kritiena un piedevām pēdējā brīdī vēl paspēja ieboksēt nekam vienu taisno.
Eju un domāju – vot Rokijs! Tikmēr večuks, kam es sapņaini eju garām, paceļ kruķi Rokija virzienā un saka – astarožna, tam ņinormaļnij!!
Kad es šodien, saņēmusi sieviešdienas buču no Mamikina, izgāju uz pēdējo Rīga-Cēsis autobusu 5min pēc tam, kad bija pēdējais brīdis iziet un visu ceļu līdz autobusam skrēju, kas zin, varbūt kāda satraukta māte saviem bērniem ausī čukstēja – smatriķe, ņinarmaļnaja!!
dzīve autobusā 
Nedēļas nogalē redzēju kā aptuveni 25 gadus vecs jaunietis boksējās ar reklāmas stendu. Puisi pavadīja tikpat jauna sieviete ar netīriem matiem, izplūdušu lūpukrāsu, saplēstām zeķubiksēm un mazliet reibumā. Viņa atkal un atkal turpināja izteikt puisim indīgas piezīmes. Viņai tiešām nopakaļus vajadzētu uzsaukt!
Buča sieviešdienā, mazā 🙂
Parasti jau visi varoņi no sākuma tiek uzskatīti par nenormāliem un trakajiem, bet tādiem jau pieder pasaule. 🙂
tad es arī esmu ņinarmaļanaja, jo vienmēr skrienu uz vilcienu! 😀