Soprāno

Autobusā viss ir tumšs, vienīgi virs manas galvas spīd mazās lampiņas dzeltenā gaisma. Lasu kopš 83. gada dzeltējošajās grāmatas lapās, kā Raviks amputē Žanno sadragāto kāju virs ceļa. Man blakus apsēžas biedējoši liels, bet ne resns vīrietis, viņš ir ģērbies melnā, viņam ir melna cepure, melna ādas jaka, rokās, kas katra ir tik liela kā mana atvērtā grāmata, viņš aizdomīgi turēja melnus ādas cimdus tā, it kā tie būtu tādi, ar kuriem veido kriminālās Latvijas raidījumus. Viņa platie pleci sākās tur, kur beidzās mana galva. Lai ieskatītos viņa sejā, man bij jāskatās gandrīzvai līdz pašām debesīm augšā. Viņam bij nodzīti mati un atauguši bārdas rugāji tādi, kādi mēdz būt Džordžam Klūnijam trešās dienas rītā. Viņa ceļi katrs pārstāvēja savu debess pusi, it īpaši tas, kurš mani iespieda autobusa bortā un ar katru brīdi lika nojaust, ka varenības vienlīdzība starp mums sarūk tā kā lāstekas pavasarī. Man pietiktu tikai ar vienu viņa skatienu, lai es jau sēdētu aiz loga.

Pēc tam, kad viņš bij pārmijis pāris vārdus pa telefonu ar Serjogu, es sajutu kko pavisam jocīgu. Viņš savu tricepsbicepskājas no betona veidoto muskuli ritmiski sasprindzināja, apmēram reizi 3 sekundēs. Tās pašas kājas, kura mani bij izlīmējusi pret autobusa sienu.

Man nekad mūžā ne no vienas kājas nav bijis tik ļoti bail kā no šitās. Un kad Soprāno rokaspuisis uzvilka savus cimdus (te man nodrebēja sirds) un Vangažos izkāpa (tajā brīdī es sāku elpot), man bij skaidrs, ka viņam ir uzdevums. Es tikai ceru, ka tas nebij tas pārītis, kurš sēdēja mums priekšā un visu ceļu čubinājās tik megasalkani, ka pēc viņiem pat sēdekļi paliek lipīgi no tā cukura, ar ko viņi tik neapdomīgi bārstījās…

Nākamreiz, kad es gribēšu ieslēgt mazo autobusa gaismiņu, lai palasītu, kā Raviks Keitai Hegstremai operēs vēzi, es, šķiet, rīkošos apdomīgāk un pajautāšu blakussēdētājam, vai viņu tas netraucēs…