pavasaris

Pēdējais reiss Rīga-Cēsis. Sēžu tumsā, ik pa brīdim kāda lauka vidū nomaldījusies laterna iespīdina pa kādam gaismas staram acīs. Vai šeit brīvs? Jā! Man blakus apsēžas kāds kungs, nu bezgalzolīds, tāds melnā mētelī ar šalli, klēpī noliek baltu mapi. To mapi gan viņš mierā neliek, vislaik groza un mīca pa rokām un tad ik pa brīdim it kā paskatās uz mani, it kā gribētu kko teikt, bet nesaka. No mapes ārā viņš izvelk pāris baltas A4 lapas, no mēteļa iekškabatas izņem sarkanu pildspalvu, tad lapu vairākas reizes apgriež riņķī un otrādi un tad atkal atpakaļ.
-Vai Jūs varētu uzzīmēt uz lapas pavasari?
-Es? Pavasari? To es varu!
-Te pa vidu kko un tad vēl kko katrā stūrī.
Tā nu es uzzīmēju plaukstošu koku ar sniegpulktenītēm, kūstošas lāstekas, peļķi zem laternas, brēcošu kaķi un pavasara sauli.
-Te ir mans pavasaris!
-Jūs esat uzzīmējusi visu savu dzīvi!
Zolīdais kungs ar vērtējošu satienu skatās uz manu pavasari un sāk stāstīt… Jūs strādājat Rīgā, Jūs dzīvojat dzīvoklī? ak nē? mājā? tad jums mājā ir sava istaba! Un pirms kāda laika Jums uzbruka, Jūs nevarējāt aizstāvēties, bet tas bija īss uzbrukums. Sakiet kāpēc Jūs kkas ierobežo? No kā Jūs baidaties? Bailes vajag laist vaļā, ļaujiet, lai saule izkausē jūsu lāstekas. Pasakiet savu dzimšanas datumu. (viņš paskatījās uz mani ar savu vienu gaismas apspīdēto aci un man likās, ka viņš ir mazliet pirāts, jo citādi, kā lai to izskaidro?) Jūs esat diezgan piezemēta. Ja Jūs man pateiksiet savu vārdu, es Jums pastāstīšu vēl vairāk. (viņš ar pildspalvas sānu vilka šurpu turpu pa pavasari) Jums patīk joki! Un Jums patīk citus izprovocēt, lai tie atvērtos un atraisītos.

Es dikti smējos par visu, ko viņš teica, jo, vai die, ka tev saka svešs cilvēks tieši acīs to, ko tu pats sev nevari pateikt, kā tas atvieglo. Un, kad ir tik viegli, tad nāk smiekli!
-Ja brauksiet trešdien ar šo pašu autobusu, es Jums visu izstāstīšu.
-Kas Jūs esat?
un viņš paskatījās uz mani ar savām patiesajām acīm, kurās katrā mirdzīja pa mazam pasaules spožuma atspulgam, savilka savus vaigus smaidā un, goda vārds, man likās, ka viņš pacelsies gaisā un brīdī, kad lidos caur autobusa griestiem viņš teiks – es esmu karlsons, kas dzīvo uz jumta! un man, lūdzu, astoņas tortes un vienu svec, ja?
-Es esmu daudz mācījies, pagājušogad dzīvoju Indijā, mācījos ajūrvēdu. Tad līdz trešdienai! Atā!

Un prom bija! Vēl pamāja caur logu! Droši vien pārvērtās par ēteri un lampa viņu ievilka kā džinu. Man likās, ka kaķi paliek traki pavasarī un lien ārā no mājām, lai varētu pa kaķisko izārdīties, bet izrādās, ka arī cilvēki sajūk prātā un pārvēršas par maģiskiem triku meistariem un velk no kabatām ārā savus bezgalīgos, krāsainos, kopā sasietos lakatiņus un met gaisā kārtis un ķer pīķa dūžus un pasaka – tevi gaida liels sasniegums dzīvē un tad izkūp gaisā!