Putnēna atgriešanās

Ir pienācis laiks izstāstīt manu Putnēna stāstu.
Es viņu pirmo reizi satiku 9. novembrī pirms 2 gadiem. Tajā vakarā es braucu mājās no treniņa un man blakus apsēdās kāds kungs. Viņš izskatījās kā no Mērnieku laikiem izkāpis – ar vārdu kungs es domāju tādu, kam pāri 70, viņa baltie mati brīvi krita uz sāniem, viņam, protams, bija skujiņas rakstā izrakstots pelēks mētelis un adīti dūraiņi. Viņš toreiz paliecās uz manu pusi un pajautāja, vai es gadījumā nezinu, ko izbalsoja dziedošajās ģimenēs. To es nezināju, bet uzzināju, ka viņš ir bijis ekspedīcijā Indijā, viņš ir apbraukājis puspasauli un uzkāpis gandrīz visos augstākajos kalnos. Un vēl – viņš ir putnu pētnieks. Viņš tad man teica – es braukāju pa dažādām skolām un stāstu par putniem, tad es aizeju aizkulisēs un ātri uzvelku savu putna kostīmu un esmu putns!
2009. gada 11. novembrī, kad viņam piešķīra goda ordeni par Latvijas aizstāvēšanu barikādēs, un es nejaušas sagadīšanās dēļ arī tur atrados, nolēmu pieiet, lai paspiestu viņam roku. Viņš nekustīgi skatījās uz mani kādas 2 sekundes un tad teica – māna ceļabiedrene! (un iespieda man saujā mazu šokolādīti ar Šveices alpu bildīti) – un viņa labajam smaidam pieglaudās maza sentimentāla asara. Kopš tā brīža viņš ir mans Putnēns.

Kopš tās dienas mēs ik pa laikam satikāmies autobusā un katrreiz viņam priekš manis bija kāds gardumiņš ta no Lietuvas, ta no Zviedrijas, ta sveicieni no Strasbūras. Un pat tad, kad saule cilvēkus uz ielām cepa kā es pankūkas uz pannas, Putnēns autobusā iekāpa, apvilcis linu kreklu un pelēku skujas rakstā izrakstotu žaketi (es vnm iztēlojos arī apsietu prievīti).
Bet nu jau kopš vairākiem mēnešiem nebiju viņu satikusi.
Un te nu viņš atkal bija, apkrāvies ar lielām ceļasomām – Vāāi, labvakar, kāds prieks Jūs te redzēt! Salicis visas savas somas pa kaktiem un lielo sporta somu uzlicis sev uz ceļiem, viņš attaisīja trifeļu kastīti – šīs man iedāvāja vienā skolā, kur šodien biju stāstīt par putniem. Gribat es Jums kko parādīšu? Somā viņam bija kartona kaste, no kuras viņš vienu pēc otra vilka ārā putnu izbāzeņus – šis ir melnais strazds, bet šī ir sloka – redziet, kāds viņai knābis un kā acis atbīdītas tālāk, tas tāpēc, lai tā varētu ar knābi no ūdens izķeksēt tārpus.

Kamēr pasaulē 18. martā izsludināta vispasaules blogeru klusēšanas diena, lai izrādītu līdzjūtību Japānas tautai, tikmēr Latvijā tā ir diena, kad nakts ir vienādā garumā ar dienu, kamēr 9. maijā Rīgas ielās iet vaļā Uzvaras dienas grautiņi, tikmēr mežos un pļavās tā ir diena, kad pamostas visi mazie asinssūcēji un dūcēji mošķi un kukaiņi. Bet šodien bij tā diena, kad Putnēns bij atgriezies…