Braucu mājās no darba. Autobusā iekāpj meitene no jaunās alus reklāmas. Reklāmā viņa ir laimīgākais cilvēks uz visas pasaules tāpēc jau vien, ka viņai ir iespēja piepildīt glāzes ar alu, kam ir jauna, izsmalcināta garša un kas ir pagatavots pēc trakākajām senču fantāzijām.
Autobusā viņa zvana draudzenēm: es pēc tās operācijas vēl galīgi nejūtos labi, kad atbraucu mājās viņš jau savas mantas bija savācis, pirmās divas dienas vsp tikai uz zālēm dzīvoju, vairākas reizes noģību no sāpēm, no gultas nevarēju izkāpt, šodien es jau uz darbu braucu, 12 stundas norukāju, nezinu, kā es rīt izturēšu un viņš vēl šodien ieradās pie manis darbā, nolika dzīvokļa atslēgas uz galda un aizgāja. Man gribās kaukt kā sunim! Labi, mīļās, sestdien piedzersimies slēptā alus reklāma! Mīlu jūs! Bučas! Čau!
Reklāmās mēdz būs skaistā, sapņainā pagātne, mēdz būt megatehnoloģiju pārsteidzošā nākotne, bet īstas tagadnes tur nav nekad.
dzīve autobusā 
Cik labi pateikts!! Paldies.