Latvijas Lepnums

Manu mierpilno sauļošanos pieturā pēkšņi iztraucē kāda lielas miesasbūves kundzīte galīgi aplipusi ar zāli – Vai drīkst te pie jums apsēsties, man palika slikti. Pie rokas viņu turēdams un ar otru roku zvanīdams ātrajiem, kundzi uz soliņa nosēdina kāds pajauns čalis. Izsaucis ātros, pats aizsteidzas kur nu tur viņam vajadzēja iet.
Ieraudzījusi ātros otrā pusē ceļam, es saku kundzītei, ka nu jau pie viņas brauc, tūliņ viss būs kārtībā.
Nē, nē, ātros nevajag! Es sēdēju, sēdēju un kā piecēlos, tā melns gar acīm, man tā bieži gadās. Ātros nē. Es tagad gaidu brāli, viņš atbrauks ar mašīnu. Ko tie dakteri jau man tikai kādu šprici dibenā iedurs, nē, nē. Brālis atbrauks, teica, ka kapu apmalītes atvedīs…

Kamēr zālē guļošā kundzīte negrib atzīt, ka viņai pašai uz līdzenas vietas varēja kapu apmalītes aplikt riņķī, tikmēr es gribu atzīties! Nekad neesamu skaļi pateikusi šos vārdus un visdrīzāk arī nepateikšu, tad lai vismaz tie glabājas te – anonīmo blogeru vietnē.

Katru gadu es skatos Latvijas Lepnumu. Un vnm esmu gribējusi būt tā, ar kuru lepojas valsts prezidents un vēl simts tūkstoši Latvijas iedzīvotāju (vai cik nu tur viņi tagad ir saskaitīti). Un tad es varētu teikt – ai, nu ko jūs? Es taču izdarīju to, ko katrs būtu darījis tādā situācijā.
Pirms kādiem trim vai četriem gadiem gandrīz ap šo pašu laiku man skolā bij sesija, pus nakti negulējusi, braucu autobusā uz eksāmenu. Bij gandrīz neizturami karsts. No aizmugurējās rindas uz manu pusi sāka atplūst kkādas jocīgas skaņas, kas katru manu eksāmenam gatavoto terminu saplosīja gabalos un tā vietā piepildīja manu galvu ar dusmām. Es pametu acis atpakaļ. Kkāds večuks tā aizdomīgi raustīja rokas un galvu riņķī apkārt. Pēkšņi meitene, kas sēdēja vienu rindu pirms manis, piecēlās – šoferīt, te vienam vīrietim ir slikti!!! Vecajam vīram bij sirdslēkme, meitene izsauca ātros, autobuss apstājās, es izkāpu un aizgāju uz tramvaju.

Te nu bija Latvijas Lepnums! Te nu bija prezidents, kurš lepojās! Te nu bija Instrumenti, kas pasniedz balvu! Nekā! Es tikai sēžu un domāju, ka labam būt ir vnk un ka drosme cilvēkam ir instinktos kā skudrai pūzni taisīt. Skudra iet un stiepj lapas un zarus un skujas un smilgas. Ja vajag, viņa pārrāpjas pāri veselam cilvēkam. Un es sēžu jau kuro gadu un domāju, vai es varētu apiet visai pasaulei apkārt, lai kādam palīdzētu?

Šis ieraksts tika publicēts piens ar birkām , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

1 Response to Latvijas Lepnums

  1. boold saka:

    gribētos, lai tā drosme ir instinktos kā skudrai pūzni taisīt, nevis kā strausam galvu smiltīs slēpt
    turpmāk iesāc katru rītu ar acīm vaļā, lai meklētu kādu, kam palīdzēt un kā skudra pamazām sāc ar iepirkumu maisiņu nešanu tantukam. sajūta ir neaprakstāmi laba, kad esi kādam palīdzējis 🙂
    un tā uz mazo sacensību katru dienu, kurš kuram vairāk palīdzējis 🙂

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s