vīrgliemezis

Ir tāds dārzeņu tvaicējamais katls, ko sauc par autobusu. Arī šajā reisā vairāki pasažieri izskatījās pēc beigtiem tomātiem, viens nedaudz pēc sažuvuša burkāna, vēl daži pēc vārītām bietēm.

Man aiz muguras sēdošais celtnieka-tipa-puisis pēc gurķa. Viņš ļoti aizrautīgi stāstīja kādam kolēģim pa telefonu, ka viņš jau brauc un ieradīsies, cik ātri vien varēs, ka izkāps pieturā pie mēbeļu nama un ieleks kādā sabiedriskajā un ta jau drīz būs. Es zināju, ka šis autobuss neapstājas tajā pieturā, jo viņš brauc pa citu maršrutu. Es jau gribēju tikai labu, tāpēc, kad viņš beidza sarunu, pagriezos un pateicu, kā ir, izstāstīju pa kurieni autobuss brauks un, kur viņam izdevīgāk izkāpt. Paldies – viņš teica un palūdza, lai pasaku, kad būs viņa pietura. Aiz viņa pēdējās rindas bija ieņēmuši trīs dārzeņi – paliels vīrietis, kurš smējās par visu, ko pats pateica, sieviete gados ar izbalinātiem matiem un viens pavecāks šņabdeguns. Viņi ļoti ātri uztvēra manus slēptos nodomus ar it kā palīdzēšanu kādai noklīdušai avij vientuļajā autobusa sēdeklī. Viņi, šķiet, pēc dabas bija ļoti atklāti un izpalīdzīgi, tāpēc rīkojās ļoti operatīvi un skaļi informēja visus autobusa pasažierus, ka esmu izdarījusi noziegumu, ka man ir 25 tādi paši puiši kā šitais un lai viņš necerot, ka es ar šito skaisto puisi gribot iepazīties, bet, lai labāk padomājot, ko mājās savai draudzenei teikšot, kā izlocīsies no tādas situācijas, kāda tagad notikusi, kā pierādīs, ka viņš jau neko nav izdarījis, ka tā arī būs jāsaka, ka sveša meitene ar viņu pati uzsākusi sarunu, jo viņš ir tik skaists.
Grāmatā, ko es lasīju, visas rindiņas jaucās kopā kā salāti līdz brīdim, kad skaistais izkāpa. Tad es grāmatu aizvēru, jo tikai tad sākās pats interesantākais.

Šņabdeguns: Tu man kā sieviete pasaki, kādēļ tā ir?
Blondā kāpostgalva: Ja nevari mainīt situāciju, maini attieksmi.
Šņabdeguns: Nē, kā lai es mainu attieksmi pret viņu, tas mani tikai sāpinās! Es viņu mīlu, ko man tagad viņu nemīlēt? Kas tā pa attieksmi? Man sāp!
Blondā kāpostgalva: Ja viņa tevi nemīl, tad neko tur nevar padarīt.
Šņabdeguns: Kā nemīl? Es visu viņas dēļ tikai daru. Mani neinteresē tikai sekss, kā jums varbūt liekas, es varu arī parunāties. Vot kapēc viņa nevar ar mani būt? Vot pasaki!

Pēdējā laikā sāku novērot, ka vīrieši, kas pārstāv gaužām vnk dārzeņu slāni, tādi, kas dzer biežāk nekā es ēdu, kas ar apzīmējumu Old Spice saprot tikai vecas garšvielas, kas meitenes sauc par ķolām un tusiņu par izdevušos tikai tad, ja ir varējis saskaitīt, cik daudz alkohola izdzerts līdz komai. Viņi ir kā gliemeži. Viņi slienājas ap tādiem vārdiem kā mīlestība, jūtas un sāpes. Viņiem vajag tādu maiteni, lai acis izbīdās uz kātiņiem, bet, lai kāda viņa arī beigās būtu, viņi tai ložņā apkārt. Viņi uzrodas mazi, mazītiņi un tad lēnām savu glumo ķermeni izstiepj garu kā desu, atstādami savas gļotas visur, kā zīmi – es te biju! Un pēc tam kko pieprasa pretīm.

Šodien viss ir kkā sāvādāk. Man likās, ka sievietes lako nagus un saķērušas spilvenus aiz stūriem, spiedz – Spilvenu kaujas, bet vīrieši skrūvē skrūves un, metot gaisā dūrē sažņaugtu roku, basā sauc – Vīri, zirgos!!!. Šodien, kad autobusā kāda sieviete, virzoties pa eju, iesita man pa galvu, bet pajauns vīrietis, kas nāca man pretīm, kad gāju uz autobusu, pajautāja, vai nevēlos iegūt no viņa Lāčplēša dēlu, sapratu, ka man jāmaina sava attieksme, ka patiesībā viss ir otrādāk. Sievietēs mīt piepūties krupis (it īpaši, kad runa ir par gliemežiem), bet vīriešos ir sapņaina poēzija (it īpaši, kad runa ir par krupjiem).

Šis ieraksts tika publicēts piens ar birkām , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

3 Responses to vīrgliemezis

  1. Ļoti jauks apraksts par dzīvi `tvaicējamā katlā`. Ziemā es tos saucu par burciņām, kurās pildīti zirņi ar speķi (tas sākās no oranžo autobusu laikiem). Šodien man ienāca prātā rakstīt līdzīgu blogu 😀 uz to mani iedvesmoja iespēja vērot kādu krievu (inteliģentās puses) vīrieti gados gaiši zaļā krekliņā kopā ar savu pajaunāko sievieti – viņā bija tāds dzejisks mīlestības pilns skats, ka bail palika 😉 tāds kā sirms gruzīnu tipa vīrietis, bet tas nebija stāsts par vecuma krīzēm, bet gan par dzejisku mīlestību.
    Jautājums bloga autoram/ei – vai ieraksti top pa taisno autobusā no viedtālruņa? 😉

    • cilvēks saka:

      Diemžēl manam telefonam ar viedumu nav nekāda sakara, tas man mantojumā no akmens laikmeta – ar mazu, zilu ekrāniņu, ar īsziņām, kurās var uzrakstīt ne vairāk kā 160 zīmes, viņam nav pat kameras.

  2. lejkanniņa saka:

    man šķiet, ka nav labāka sabiedriskā transporta apzīmējuma vasarā, kā tveicējamais katls!!

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s