brutālais bērns

Autobuss Rīga-Sigulda ieslīd Juglas pieturā. Iekšā kāpj cilvēki. Kāpj un kāpj. Un iekāpj arī kāds onkulis, bet nevis vnk iekāpj – viņš piekāš visu civilizēto birokrātiju, viņam izvadīt oligarhu silti ir kā kko silti izvadīt kaķim zem astes, viņš ar vārdu likums urbina degunu un ar vārdu nodokļi slauka paši zināt ko – ielas! Ignorējot jebkādu iespēju pirkt biļeti, viņš vnk paiet garām šoferim, sameklē brīvu vietu un apsēžas.
Pienāk šoferis: “Tev biļete ir?”
Ignors: “Nē.”
Šoferis: “Ja nav biļetes, ta jākāpj ārā.”
Ignors turpināja skatīties priekšējā beņķa atzveltnē, kā puika, kurš pa kluso izlietojis tēva bārdas putas, lai pūstu tās sev uz sejas un izliktos par salaveci, tagad no tā paša tēva saņemtu bargu rājienu.
Šoferis: “Kāpsi ārā vai pirksi biļeti?”
Ignors: “Kāpšu ārā.”
Saņēmis no tēva piktu – atzīsties vai iesi kaktā – vecais onkulis, kurš smirdēja pēc tikpat veca guļammaisa, godīgi arī izkāpa.

Grāmatā, ko es šobrīd lasu par otrā pasaules kara beigu periodu Ņujorkā, ir tāda frāze – vācieši ir šizofrēniska tauta. Zinoši rūpnieki, zinātnieki un masu slepkavību organizatori. Un visbiežāk vienā personā. Kas tad ir latvietis? Bērns, kurš guļ uz ielām, kurš ēd atkritumus, kurš ir gatavs nosist par savu guļamvietu, un brutālis, kurš uz stingrāku vārdu ir gatavs noliekt galvu, kaunēties, baidīties un nolūgties pēc piedošanas. Šis brutālais bērns ir latvietis. Vienā personā. Gatavā šizofrēnija, ne valsts!