Autobuss kā maziņš hipiju busiņš drāzās pa ceļu pretīm nezināmajam, pretīm kokiem, mājām un cilvēkiem, un revolūcijai. Ne lietus lika tam mainīt uzņemto kursu, ne lielās peļķes, kuras tas šķēla, kā haizivs spura, kas šķeļ okeānu, kad sajūt asins smaržu. Brīdī, kad hipiju busiņš jau bija gatavs pacelties gaisā kā raķete, plivināt krāsainus karogus un lietus lāsēm pretī saukt – Politika ir slima, ārstēsim to ar mākslu! – tas anormālā ātrumā iztriecās cauri milzīgai peļķei, kā rezultātā no spiediena grīdā atvērās kkāda mistiska lūka, caur kuru visa eja piesprāga pilna ar ūdeni. Vot īsta revolūcija!
Kad Rīgas autoostā iekāpu autobusā, notika 2 pāru satikšanās, neviens no tiem īsti neatcerējās, kā kuru sauc, bet viens bija skaidrs, mans acu pāris to otru bij redzējis skolas dekanātā pirms pāris gadiem. Otrs acu pāris piederēja pusmūža vīrietim ar basām kājām, kuras tas lepni pārmetis pār margu, ar brillēm uz acīm, pareizāk sakot uz deguna un, ja vēl precīzāk, tad uz paša degungala. Pār briļļu rāmi lūkojās neskaidras, glāžainas acis. Apsēdos pie loga un atvēru grāmatu.
-Vai pie mums atpakaļ neplāno atgriezties? sajutu nostāvējušos dvaku sev pie auss. Pagriezos pa labi un tur viņš bija – izspūris, sarkanu seju, mākslu sapīpējies pasniedzējs, kuram galvā vienīgi trūka liela cepure ar tajā iespraustu vēl lielāku pāva spalvu! Patiesībā, es neesmu mācījusies skolā, kurā viņš pasniedz lekcijas, bet viņš to nenojauta. Visu ceļu viņš skaļiem vārdiem un plašiem žestiem slavināja mākslu, sevi un savas izstādes Varšavā, pa vidam iestarpinādams, ka mana grāmatas izvēle ir brīnišķīga, bet vēl taču viņam esot arī izstādes Minhenē, viņš esot lasījis lekcijas prestižās Anglijas mākslas skolās pa bargām naudām, viņš visu zinot par Anglijas darba tirgu, nevienam latvietim tur neesot iespēju, māksla ir varena krūts, vienvārdsakot, pie kuras viņš vienīgais piesūcies.
Māksliniekam zvana. Mākslinieks paceļ (kamēr es vēroju, kā ik pa brīdim skatam paverās viņa nedaudz sabojājusies mutes iekšpuse): “Jā? Aaa ak jā, Andri, čau, nē, viņa ir lieliska meitene. Protams, neuztraucies es viņu dabūšu iekšā. Rīt es viņai parādīšu, kādiem zīmējumiem jābūt uz eksāmenu. Nu tu jau saproti, ka mums tur katram kāds ir jāiebīda, bet nu protams, Andri, neuztraucies, var teikt, ka viņa ir iekšā!”
Uz jāutājumu, kāds konkurss šogad ir uz iestājeksāmeniem, viņš atbildēja ar pretjautājumu – Tu stāsies? Kad atbildēju, ka draudzene, ar plašu žestu, kā varavīksne mēdz parādīties saulainās debesīs pēc lietus, viņš vicināja roku un teica – Tu. Tu iedod viņai manu telefona numuru!
Revolūcija ir māksla, mākslinieks – revolucionārs. Pēc šitāda revolucionāra kaut vai plūdi!
dzīve autobusā 