Birokrātija pūst no galvas

Ja brauc no Siguldas uz Rīgu, ir divas iespējas – var braukt ar autobusu, kas brauc no citas pilsētas cauri Sigudai, bet tas ir dārgs, un var braukt ar Siguldas autobusu, kas iziet no Siguldas autoostas, kas ir ievērojami lētāks. Tajās dienās, kad es braucu uz treniņu, es visnotaļ gribu izbraukt pa lēto. Pietur abi autobusi vienā pieturā. Mēs ar kādu kundzīti tur vienaldzīgi pavadam garām braucošās mašīnas, savus acu baltumus izbolot te uz vienu pusi, te uz otru. Brauc autobuss. Jo tuvāk tas brauc, jo skaidrāk ir salasāmi burti priekšējā stiklā izliktajā plāksnē – atvainojiet, vietu nav. Es jau to nespēju piedot, bet autobuss tomēr apstājas. Kad kundzīte ir nopirkusi biļeti, es stiepju roku ar savu naudiņu šofera virzienā.
šoferis: nē!
es: kā lūdzu?
šoferis: vietu nav! (patiesību sakot, bija pilns autobuss ar vietām – visa eja bija brīva, es tur varētu ne tikai stāvēt, es varētu tur gulēt, mest kūleņus, spēlēt – kurš pirmais aizskries līdz šoferim un atpakaļ un vnm uzvarēt, vietas tur nav kāpurķēžu buldozerim, bet manām divām zandalēm tur ir vesels futbollaukums)
es: bet es taču esmu tika viena!
šoferis: man bija tikai viena vieta un tā nebija tev. Kāp ārā!
es: šoferīt, lūdzu, paņemiet mani līdzi!
šoferis (smīnā piemiedzot acis): nē!

Lēnām nolaidās mana izstieptā roka ar naudu, kamēr vērās ciet autobusa durvis un visi loga pusē sēdošie cilvēki skatījās uz mani kā skatās uz kuģa klāja esošie cilvēki atejot no vientuļas salas krasta, uz kuras atstājot Tomu Henku un viņa volejbolbumbu. Es sašutumā, izmisumā un galējā agonijā kliedzu – šoferīt, jums nav sirds! birokrātija ir saēdusi jūs no iekšpuses un pirmais kampiens ir bijis jūsu galvā! – tikai manas lūpas palika nekustīgas.

Nākamajā reizē es biju gudrāka un aizgāju uz Siguldas autoostu, lai 15min pirms autobusa atiešanas nopirktu biļeti. Kasē mani sagaidīja smaidīga kasiere, kas paziņoja, ka visas biļetes ir izpārdotas, bet šeit šoferīts paņemšot visus braukt gribētājus. Lieki piebilst, ka mana ar naudu pilnā, izstieptā roka tā āri nesasniedza šofera plaukstu, jo vietu nav. Vietu nav! Cik reiz var teikt, vietu nav!!! Nu, nav!

Nācās skriet uz nākamo pieturu, lai tiktu uz kādu no caurbraucēju autobusiem. Piebrauca Cēsu autobuss, kurā cilvēki kāpa un kāpa bezglīgi, visi jau iekāpušie pazuda bezdibenī, jo visiem, kas kāpa vēl, pietika vietas. Es iekāpu, iekāpa arī onkulis ar biedējošām brillēm, iekāpa sīkie ar mugursomām, lielākām par viņiem pašiem, nākamajā pieturā iekāpa arī mākslas  zinātņu doktors, kurš  kā ar pātagām  sists grēcinieks ar abām rokām iekārās ejas abās pusēs izvietotajos augšējos plauktos un uz katra autobusa pagrieziena viņa galva līgani nokarājās te uz vienu, te atkal uz otru pusi.

Lūgums netraucēt autobusa vadītāju ar sarunām! Lūgums saglabāt autobusa biļeti līdz brauciena beigām! Šeit jāsēž veciem cilvēkiem, šeit – māmiņām ar bērniem, šeit vsp nedrīkst sēdēt! Piesprādzēties, izsist stiklu, nesmēķēt, neēst, nedzert, neelpot, neeksistēt! Valsts mūs audzina par gudru tautu, bet birokrātija mūs padara par muļķiem, par necilvēcīgām mašīnām, kas darbojas pēc instrukcijas. Cilvēkiem vairs nav jūtu! Tie pūst no galvas, tie trulu noteikumu dēļ ir pat gatavi zinātņu doktoru piesist krustā!
Kurp mēs ejam?