Anglijas akts

Autobuss ir uz Krasta ielas, pulkstens ir jau viens – tieši tas laiks, kad man jau ir jābūt pie Pulvertorņa. Es nervozi vēroju pa logu, cik ātri mums garām skrien koki, stabi un mājas. Un saku sev – es tagad aizskaitīšu līdz trīs un, ja mēs jau būsim  pie Turgēņeva ielas, tad luksoforā būs zaļā gaisma! Bija vai nebija es vairs neatceros, jo pēkšņi savu acu priekšā, pašā Krasta ielas malā es ieraudzīju saulītes apspīdētu, zālītē gulošu, ar zāles stiebriem un zemi aplipušu, pliku un raupju vīrieša dibenu! Tāds netīrs viņš gulēja uz vēdera, iegremdējis savu seju siltā, valgā, kaislei atvērtā, kailā sievietes klēpī. Lai arī cik kaislīgi sievietes klēpis tiecās pretī vīrieša ritmiskajām galvas kustībām, viņa pati vienaldzīgi ik pa brīdim pacēla galvu, netīrai matu šķipsnai uzkrītot uz pieres, it kā pārbaudīdama, vai viņam nav aptrūkušies Raiņa dzejoļi, ko viņš čukst viņas slēptākajā vietiņā. Pārliecinādamās, ka viņš vēl nav ticis galā ar lauztajām priedēm, viņas galva tikpat vienaldzīgi atkrita atpakaļ zālē.

Tikmēr autobusā pie loga sēdošā nenosakāma paskata kundzīte satraukti uzgriež numuru savā telefona aparātā un uzsvērti nospiež pogu ar zaļo klausuli. Liek pie auss:
– Aam, jā, hallo? Es gribēju paprasīt – vai tu varēsi uz Angliju paņemt līdzi to marinēto sēņu burciņu?… Varēsi, ja? Nu paņem to, kas ledusskapī, lai bračkam arī tiek, es jau vēl paspēšu sev samarinēt. Ļoti labi, atā, jā!
Pasaule griežas un nekas nestāv uz vietas, citi brauc projām, bet citiem, šķiet, ka visi jau ir aizbraukuši. Robežas vairs nepastāv. Ne valstiskas, ne morālas.

No vienas puses, ir skaidrs, ka Raiņa dzejas čuksti, ritmiski izteikti, saules apmirdzētā sievietes ķermenī nespēs apturēt latviešu ritmisko izplūšanu no valsts, bet, ja to visu pagriež otrādi, kļūst skaidrs, kāpēc uz tā dibena bij dzimtās zemes nospiedums.

Ja būtu jāizvēlas, kura no šīm abām lietām, kļūstot par nekā neizsakošu ikdienu, ir skumjāka, kas zin, kura no tām būtu?