Labo darbu nedēļa

Mūsu valstī ir tāda nedēļa, kad izrādās, ka te ir daudz bērnu ar dažādiem traucējumiem, kad pēkšņi, nez no kurienes katrā deviņstāvenē dzīvo kāds vecs, vientuļš cilvēks, kad cilvēkiem nav žēl ārā pie durvīm izlikt uz maza šķīvīša sagrieztu desas gabaliņu un mazliet piena. Un šitā mums ir jānopūlas veselu nedēļu, lai pēc tam atkal varētu lādēties par to, ka patversmes nevāc visus klaiņojošos kaķus, ka tantuks pie kases pusstundu nekādi nevar saskaitīt savus santīmus! Vakar viens puika bāriņu namā smejot atmeta ar savu mazliet sastingušo rociņu un teica – ai, nu viss tak ir normāli!
Kaut arī reizi gadā, tomēr tas prieks nav tāpēc mazāks!

Saule man spīdina acīs sauleszaķus, ceļa malā kūpoša rudens lapu kaudze mani satin dūmu mākonī un mēs ar prieku, rokās sadevušies, kā pa pļavu taureņus ķerot, ejam uz autobusu. No šķērsielas pa labi šurp arī nāk kāds čaļis, nu riktīgs čaļis, tādi mums laukos nav retums, no kabatas viņam vēl kautri galvu ārā pabāzusi zeltaina alus bundža.
čaļis: Čau!
es: Čau!
čaļis: Uz kurieni ej?
es: (pametu ar galvu uz priekšu) Uz turieni!
čaļis: Kas tur ir? (viņš ar pamet ar galvu tāpat kā es un smīn)
es: Autobuss. (es priecīgi saku) A uz kurieni tad tu ej?
čaļis: (palūr ar smaidā samiegtām acīm uz priekšu) Uz turieni!
Tas izraisa mums nelielu smieklu lēkmi.
čaļis: Uz kurieni brauksi? (mēs jau ejam blakām viens otram kā labākie draugi)
es: Uz Rīgu.
čaļis: Ko Rīgā?
es: Uz darbu.
čaļis: Kur tu strādā? (te man jau sāk nākt smiekli)
es: Televīzijā.
čaļis: OOO! (apstājas) OOO!
Es pagriežos, lai ieraudzītu čali, kurš nu ir sataisījies par Papaiju – izpletis savus nebirstētos zobus plašā smaidā, uzstūmis uzacis gaisā, savilcis visu rudens gaisu plaušās, rokas saliecis elkoņos un pozē gan no priekšas, gan no sāniem un sauc man – filmē, filmē! Pat suns aiz sētas piebiedrojas maniem skaļajiem smiekliem!
Papaijs: (pieskrien man klāt, saķer mani aiz rokas) Es arī gribu televīzijā! Es zinu!!! Man kkas ir jāuzspridzina!
es: (apstājos) Nē, tev ir jāizdara kkas ļoti labs! Kkas pavisam, pavisam, nu ār-kārtīgi labs!
Papaijs: (domīgi) Ko es varētu izdarīt…? (pakasa pieri) Es zinu!!! (nu jau viņa seja staro kā bērnam) Es varētu ar tevi nobučoties!
Es, gardi smejoties, eju tālāk.
Papaijs man priecīgi atmet ar roku un nogriežas šķērsielā pa kreisi.

Labs darbiņš, kas padarīts!