Ceturtdiena – ak, tu čūska!

Pēc tam, kad 20 minūtes esmu ar papēžiem klaudzinājusi pie sasalušās zemes durvīm, ir tik patīkami, kad kāds tās arī atver. Par tādu ekstru šoferīts, protams, grib atlīdzību, bet ko gan cilvēks nav gatavs darīt, lai iekāptu siltā autobusā un iesēstos mīkstā beņķī…
Es atveru grāmatu un nokļūstu laikā pēc Pirmā Pasaules kara [žļarkt], kur zudušās paaudzes tiecas pēc [žļarkt, žļarkt] laimes, mīlestības, pēc dzīves. [žļergt, žļergt haha žļergt] Lasu – Bet tu mani esi [ššļekt, ššlekt, ššļekt] samaitājusi visām citām sievietēm. Salīdzinot ar tevi, tās ir kā slikti nodrukātas [žļerkt šššļuk plukš žļerkt žļerkt] bildītes pret Degā dejotāKAS PIE VELNA TE NOTIEK?????????? Es pagriežu galvu pa kreisi, kur pie loga vietu ir ieņēmusi izkrāšļota meitene un viņai blakus izplūdis kā gubu mākonis sēž skūts čalis milzīgās, pelēkās treniņbiksēs, ar ceļiem atspiedies pret priekšējo beņķi, košļā, lai arī ko viņš tur košļātu, VIŅŠ TO KOŠĻĀJA. Viņš kā pērtiķis, kurš pirmo reizi brauc autobusā, mētāja savu galvu uz visām pusēm, līdzko ieraudzīja pa logu kko, kas nebija koks, no kura tikko pats nokāpis. Žļergt, žļergt, žļergt! Pēc tam, kad es dzirdēju šššļuk plukš un sajutu to, pēc kā smaržo viņa mutē, es vairs nevarēju apvainot Liliānu, kas ir kā glezniecisks šedevrs, ko drīkst tikai apbrīnot, tāpēc es aizvēru grāmatu un ieliku to somā. Bet pērtiķis tikai turpināja pūst un spridzināt burbuļus, vicinot galvu uz visām pusēm, tādā veidā ar savu mutes dobuma saturu apspridzinot pēc iespējas vairāk pasažieru. Man bija pretīgi tur sēdēt, katru reizi, kad viņš piepūta burbuli un viņa galva atvēzējās uz manu pusi kā šūpoles, man nāca vēmiens. haha pdukšš! Tad, savācot visas no sasprāgušā burbuļa pāri palikušās, pie sejas pielipušās ķeskas, viņš tās vēl mutē sakošļāja, lai saspridzinātu visus mazos gaisa kambarīšus, kas tajā paslēpušies. Žļekt, žļekt! Pēkšņu viņš sarāvās tādā kā čokuriņā un savu muti stiepa pie blakus sēdošās meitenes sejas. Šmak! Katrā pieturā, kurā autobuss pieturēja, es cerēju, ka viņš izkāps. Ceturtdienās viņi neizkāpj.

Kad tiku ārā no autobusa, savā pilnīgā negarastāvoklī aizgāju uz kursiem, kas nenotika, kas mani uzspridzināja kā pretīgu burbuli. Tā kā man darbā bija jābūt tikai pēc 2 stundām, negribēju tur ierasties ātrāk, tāpēc nolēmu sevi nomierināt, aizejot uz kino. Mana izvēle krita uz Lord of the Dance 3D, no kuras es aizgāju nikna kā pūķis ar trīs galvām, no kurām visām šaujās ārā iznīcinoša uguns. Es atvainojos, bet kā var divas meitenes minikleitās un augstpapēžu kurpēs 10 minūtes uz skatuves spēlēt vijoles, paralēli tam skraidot un lēkājot un visu laiku smaidot!!!??

Vienīgais, ko es gribēju, bij ātrāk nonākt darbā, kur, ieejot tualetē, uz mani paskatoties viena sieviete salecās un iesaucās – vai! es nobijos! [denkš! tā skanētu viņas galva, atsitoties pret izlietni]
No tā brīža vienīgais, ko es gribēju, bij nokļūt mājās. Jā, ir tikai viens bet – lai tur nokļūtu, man ir jābrauc ar autobusu. Un tā jau nebūtu čūska-ceturtdiena, ja tieši šajā reisā nebrauktu tā sieviete, kas pūš! Jā, viņa visu laiku pūš. Tā it kā nopūšas un noelsojas vinlaicīgi, tā, ka lūpu kaktiņos paliek siekalu pūslīši kā krupjiem dīķī. Un ceturtdienās viņa pūš biežāk, skaļāk un garāk. Čūska! Ššššš!