Grausts

Vakar es kā vnm no darba mājās braucu ar pēdējo autobusu. Nakts visu taisa citādu. Citreiz viņa uztaisa tā, ka viss ir skumjš, ka meitene 3min pēc autobusa oficiālā atiešanas laika paaugstinātā balss tonī puisim, kurš mēģina šoferīti pierunāt aizvest viņu pa lētākām naudiņām, saka, lai nekavē autobusu un kāpj ārā, jo: “Mēs braucam no darba un mēs gribam mājās!” Citreiz viņa visu uztaisa maģisku, kad milzīgs, dzeltens mēness triecās iekšā pa priekšējo stiklu un pa visām spraugām spraucās iekšā zvaigznes.
Vakarnakt bija tā reize, kad lietus liek akmeņiem uz ceļa mirdzēt. Bija pusnakts, kad es izkāpu no autobusa un gāju mājās pa mazu ieliņu, kas apaugusi ar milzīgiem, mežonīgiem, kailiem kokiem.
Zālē kkas rāpo. Jā, es eju un zālē kkas rāpo. Es pieeju tuvāk – tas ir cilvēks.
-Vai jums viss kārtībā? (kas tas par jautājumu cilvēkam nakts vidū, kas rāpo pa slapju zāli??)
-Nē, man nav viss kārtība. (sievietes balss man atbildēja)
-Kas jums noticis?
-Es nokritu.
-Vai jums vajag palīdzēt?
-Jā, palīdzēt.
Es uzstutēju kājās sievieti ap 50. Viņai mugurā bija milzīga jaka, tumšie mati bija slapji un sajaukti un viņas seja – tā bija alkohola uzbriedināta. Noskaidrojusi, ka viņa dzīvo netālu no manām mājām, blakus ielā, paņēmu viņu pie elkoņa un piedāvāju viņai palīdzēt aiziet.

viņas seja un skatiens no vakarnakts!

-Es gribu nomirt. (viņas miglainās acis skatījās izplūdušajā grants ceļā)
-Ko jūs runājat?
-Es esmu palikusi viena, man labāk nomirt.
-Nesakiet gan tā, gan jau viss būs labi. (protams, to saku es, kas smejās par milzīgajām lietus lāsēm, kas, sakrājušās koku zaros, paliek tiem par smagu un krīt man uz galvas)
-Es biju pie draudzenes, viņa man teica, lai es palieku, bet es gribēju nākt mājās, ja brālis atbrauc, bet viņš šodien neatbrauks. Viņš neatbrauks. Viņš tagad ielikts trakonamā. Cik jums gadu?
-25
-Manai meitai 28…būtu. Bet viņa aizgāja bojā. Pirms 8 gadiem. (viņas uzburbusī piere savilkās rievās)
-Tas ir ļoti skumji, man žēl.
-Es gribu mirt! Kā lai es dzīvoju, ja mana meita jau ir mirusi? Mana meita!
-Vajag atcerēties ar labu un dzīvot. Gan viss būs labi.
-Jūs tā domājat? (sāpju sagrauztās sievietes acis pirmo reizi pagriezās pret mani)
-Jā. (ko es runāju? ko es vsp zinu?)
-4. numurs – tā ir mana māja. Paldies, ka palīdzējāt atnākt… tādu cilvēku nav daudz.
-Domājiet labākas domas un gan viss nokārtosies. No rīta viss vnm liekas labāks esam!

Pavadīju sagruvušo sievieti līdz durvīm un aizgāju mājās, izņēmu no ledusskapja desu un sieru, no maizes kastes baltmaizes kukuli, uzvārīju tēju un paēdu vakariņas. Kā tas var būt, ka es katru vakaru maisu karstā tējas krūzē piparmētru lapas, kamēr turpat blakus ārā grūst cilvēka dzīve? Viss ir sagruvis, vēl tikai viņa pati palikusi, bet es ēdu desumaizes. Es lasu grāmatas, bet viņai iekšā dvēsele grūst kā pilsdrupas. Es gribu saritināties segā un noskatīties kādu filmu, bet viņa grib aizmirsties, nokrist un necelties. Turpat blakus.

Iespējams, ka onkulis, kurš autobusā ņurcīja rokās savu cepuri, nemaz to nedarīja aiz liela prieka, iespējams, ka bravūrīgo meiteni mājās gaida dusmīgs vīrs un šoferis pirkstu zaudējis nevis drosmīgi aizstāvot tēvzemi, bet spridzinot spridzekļus. Kas to lai zina? Patiesības nav, viss ir sagruvis.