Pie t/c Šokolāde virzienā uz Rīgu autobusā iekāpj milzis ar bezgalīgi šķidru zirga asti. Kā mežacūka, kas barojot savus mazuļus būtu galīgi izzīsta. Viņš iestampājas sēdeklī un viņa galva kā, gaļas mašīnā iemests, bet vēl nesamalts, cūkas gabals, griežoties lielajai skrūvei, valstās uz augšu, uz leju, uz augšu un uz leju. Ar drebošu roku viņš padzerās no 200 gramīgas Moskovskajas blašķenes. Tīrs ūdens – pauž viņa sejas vaibsti, kad ādamābols visā viņa lielajā masā iezīmē kakla atrašanās vietu.
Izvelk veco nokiju: “Kur tu esi?!? Izbeidz klīst, stulbeni!!! Es jau gribēju kliegt šoferim, lai apstājas, bet tevis tur nebija!”
Viņa seja paliek sarkana. Iebāzis kabatā blašķeni, viņš ar roku pa pieri stumda sviedrus.
Izvelk veco nokiju: “Māsiņ, klausies, es mazgāju rokas nevainībā. Tavs dēls pats vakar atbrauca ar tāādu polšu. Es jau nedēļu nebiju šņabi mutē ņēmis, nu iedzērām mēs. Jā, es esu dzērājs, es tur nekā nevar darīt, bet viņš! Sēdējām mēs čili picā tagad – visi trauki pa gaisu, viņš grib lauzties ar rokām, nu… Nu, māsiņ, gribi, lai es cietumā sēžu? Man Ogrē nelaime notika – uzsprāga tualete un nopludināja visu. Zvanīju – Gunča, atbrauc noplēs laminātu. Nekā! Ne viņš uz kapiem var aiziet, mēs ar Solveigu smuki visu sakopām, gandrīz mieru salīgām. Labi, māsiņ, zini, es viņam 20Ls iedevu autobusam. Un kur viņš ir? Nav! Viņš visu laiku staigā 5km rādiusā gar ceļu! Māsiņ, Gunča ir debīls. Kad viņš atgriezīsies, jāmeklē precedents un jāsūta uz trako namu. Tas ir vienīgais. Es zinu, ka tad viņš būs nolādēts, bet tas ir labāk nekā ķurms! Labi, māsiņ…”
Es atvainojos, kurš te ir kur jāsūta? Gunča, kas piedzimis ģimenē, kas uzskata, ka viņiem ir tiesības meklēt precedentu un kas totāli zin, ka trako nams ir labāk nekā ķurms? Es saprotu, ka cilvēkiem ir tāda tieksme visu pārveidot pēc savas līdzības, bet, ja tava dzīve ir slimi sačakarēta, varbūt sāc ar savējo.
Tā kā esmu palikusi bez darba, apsveru domu staigāt gar šoseju 5km rādiusā un, ja nevaru par viņiem rakstīt, tad vismaz vērot autobusus, jo tas noteikti ir labāk nekā ķurms, kas izpaužās manās 4 sienās…
dzīve autobusā 
Eh,žēl par tādu notikumu pavērsienu,jo Tavi raksti ir ģeniāli. Novēlu,lai viss nokārtojas un mainītos vienīgi maršruts. Un,lai cik grūti arī neietu,tikai nemet visu pie malas,un derēs kaut vai sērija “Dzīve mazpilsētā” 🙂
Ak, 404, tavi vārdi man ir vajadzīgi kā ēst, ko man tagad arī ļoti vajag. Dzīve mazpilsētā, tas tagad ir mans solis atpakaļ – no dzīves ceļā uz lielpilsētu, bet paldies, es centīšos nekur neko nemest!
Nu,ja tā paskatās no optimistiskās puses,tad lielpilsētā pierodot viss var kļūt pelēks un bezpersonisks,un tava stihija noķert tās mini pasaulītes jau nekur nezudīs,kamēr vien būs vēlme viņas saskatīt. Varbūt bijušais darbs vienkārši nebija priekš tevis,un interesantākais ir vēl tikai priekšā. Lai kā tur arī beigās nebūtu,bet šis noteikti nav solis atpakaļ,un gan jau nebūšu vienīgais,kurš priecāsies ieraudzīt aizvien jaunus rakstus un vēlēs pietiekami spītības,lai viss notiktu kaut vai no meža vidus 🙂
Ej, cilvēk, turi buru! Es tagad ar “ķurmā” turklāt ar kruķiem. Tikai tikko apjautu, cik bezpalīdzīga esmu un ka tuvāko nedēļu laikā man būs jāekspluatē draugi, lai gan esmu pieradusi visu pati, visu pati.
Pievienojos 404 teiktajam! Nepadodies un raksti arī. Es noteikti lasīšu.
Ei nuu, nebēdā, tas var izvērsties tīri interesanti – labais kruķis/sliktais kruķis, pamēģini izrīkot tos kruķus, varbūt sāk klausīt! Veseļo, ārstē, atgriezies!
paldies dievam, tu esi atgriezusies, mēs jau visi domājām – kur esi pazudusi?
p.s. ja nu kas, varu piemest autobusa biļetei
aahahahahaaa paldies, šitais man patīk! Katrā ziņā, kad beigsies mani slepenie krājumi un manu ģimenes locekļu laipnība, zināšu kur griezties
Heei.. Cerams jau, ka nu esi atkal darbiniekos! 😉 Bet ja ne – viss vienmēr uz labu un tev tagad viss kas cits jādara, nevis jāstrādā! 😀 Tici rūdītai bezdarbniecei! 😉
Paldies par stāstiem! Man taaaaaa patīk!!
Ai, Ilziite, prieks dzirdēt. Un, jā, esmu atpakaļ pie strādājošajiem, tā bezdarba būšana manai bankai ļoti nepatika…