Kurš teica, ka programmētāji ir sausie?!?

Es atkal strādāju.

Un kopš brīža, kad parakstīju darba līgumu ar profesijas nosaukumu – laborante, mani visu laiku nomāc domas par to, cik ļoti cilvēku raksturo viņa darbs. Kad strādāju televīzijā – viss bija skaidrs – mani totāli raksturoja geparda ātrums, tiešā ētera skudriņas, uz jautājumu – vai tu vari uztaisīt skrienošas smadzenes? – man bija tikai viena atbilde – ir jau gatavs, kriminālo noziedzinieku fotogrāfijas es liku ēterā biežāk nekā savas bildes draugos. Ziņas nāca un gāja. Tad es biju ziņas. Kas es esmu tagad?

Braucu mājās no savas laboratorijas. Vienā pieturā autobusā iekāpj tāds pajauns 20gadīgs čalis blondiem, nepaklausīgiem matiem, lielām austiņām ap kaklu: “Eeee, čau!” viņš sveicina puisi man blakus, kurš ir pavisam parasts, nu vienkāršs, kalsns, garš ar tādu šauru kaklu kādi mēdz būt klavieru spēlētājiem vai vēja suņu īpašniekiem. Viņam ir arī brilles.
Blondais: “Kurš teica ka programmētāji ir sausie??” (paceļ uzacis un māj ar galvu)
Vēja suns uzjautā, kā šim iet, kopš vidusskolas neesot tikušies.
Blondais: “Tagad man prakse vienā uzņēmumā, šobrīd pārsvarā programmējam SEB bankai. O-ou, jā, hahaha. (es no sava SEB bankas konta izņemu naudu! Sīīrisly? Ooo, jā!) Šodien viena kolēģe aizgāja atvaļinājumā – svinējām. Vnk kamōn! Sīīrisly? Visiem vnk salej! Es tāds – sīīrisly, dūd? Wiskī cōla mmm! Skrū yū! Ballīte! Kurš teica, ka programmētāji ir sausie??”
Vēja suns apjautājas, kā pa RTU iet?
Blondais: “Ko tad programmētāji RTU dara lekcijās, ja ir laptops līdzi? Vai nu spēlēju spēlītes, vai pakodēju kādu weblapu.” (manos laikos lekcijās tika spēlētas kārtis ar tramvaju biļetēm, bet tas jau laikam pagājušais gadsimts)
Vēja suns: “Njā ķīmiķi gan visi tādi sausiņi. Kas ta mums ir? Organiskā/neorganiskā ķīmija, organiskais/neorganiskais speckurss, laboratorijas darbi un vēl jāaudzē kristāli.”
Blondais: “Mums ir matemātiskā loģika – this is the rīīl dīīl!”
Vēja suns: “Oooo! Laimīgais, es tā to gribēju! Iedomājies, mums pat ieskaitēs atļauj izmantot Wolfram Alpha!”
Blondais: “Ko? Kapēc mums pat kalkulātoru neļāva?? A kas tas bija – kamēr slapjš, tikmēr stabils, kā sauss, tā izjūk? Ja nemaldos viens no joda sāļiem..?”
Vēja suns: “Redz, tur ar viņiem ir interesanti, ar joda sāļiem nekad neko nevar zināt.” (oo, jā, viss, kas saistīts ar joda sāļiem ir interesanti)
Blondais: “Zin kā ir? – frikin school – just kill me! College – yuhuuu!”
Vēja suns: “Man gan vidusskola labāk patika, jo šitā LU programma nav paredzējusi, ka ieradīsies kāds tik gudrs, kā es.” (mani normālā darbā arī neņem tāpēc, ka esmu pārāk gudra. Es zināju!! Es to zināju!!)
Blondais: “Yess! Familiar sound! Tā pati automātu teorija – are they dumb or am I just rīīly lucky? Es tev izstāstīšu vienu joku…”

tas joks izklausījās apmēram tā, lieki teikt, ka es nesapratu, par ko viņi tā smejās!

Blondais: “Es nesen sāku strādāt ar toad – tu visam tad tiec klāt, vari dropot, and its frīī!”
Vēja suns: “Oooo, tas izklausās jautri!” (jautri)
Blondais: “Mēs šodien darbā spriedām – vai tā tiešām ir taisnība, ka gadā vismaz 1 kondensētā piena bundža uziet gaisā, kad kāds viņu mājās vāra?” …

Eu, sīīrisly?! Es jau ar trīs cilvēkiem esmu apspriedusi to, ka Eiropā atrodas oriģinālais centimetra modelis, pēc kura tagad visu mēra un ražo. Skrū yū! Man ir pašai sava laboratorija! Un programmētāji nav sausie! Un Bobby-drop-table ir smieklīgs joks! Un audzēt kristālus ir aizraujošāk kā skaitīt balsis Putina vēlēšanās! Un būt gudram nav tas pats, kas malku skaldīt! Un strādāt nav tas pats, kas dzīvot!