Slikti!!!

Tieši pēc 15 min ilga skrējiena un nokavēta autobusa, ņemot vērā, ka nākamais ir tieši pēc stundas, nolēmu ieiet maximā, nopirkt ķilavas, voblu un vēl dažus brīnumus, ko ciemiņš no Amerikas, kas uz pāris dienām viesojās mūsu mājās, nekad mūžā nav ēdis. Garām tortēm es arī, protams, nevaru paiet, tāpēc apstājos tieši pretīm kūku vitrīnai, kur blakus pārdodas salātiņi. Kamēr manā galvā risinās argumentēts dialogs, kāpēc kūkas ēst ir kaitīgi un nenormāli garšīgi un tas man liek justies laimīgai, tikmēr man blakus nokrita meteorīts.
Veca kundzīte: Man, lūdzu, tos salātiņus ielieciet.
Maximas smaidīgā un pavisam nenogurusī pārdevēja: Šitos?
Vecā: Nē, tos lētākos. Es jau dzīvoju tādā valstī, kur var tikai visu vislētāko pirkt! (es šeit dzīvoju, jo zeme, kurā es stādu kartupeļus, mani ir izaudzinājusi par to, kas es šodien esmu)
Pārdevēja nu-jau-sen-ne-baltajā uzsvārcī ņem ar lielo karoti un vienladzīgi žļarkt iepļockā salātus plastmasas trauciņā un pamet tikpat vienaldzīgu un tukšu skatienu uz bez-piecām-minūtēm sprāgstošo meteorītu, it kā jautādama – vēl? un sākās!
Meteorīts: Visu, visu, mīļā! Tik maz jau nevar atstāt, jāņem ir viss, tā jau nevarēs! Paskaties, kāda tā siļķe kažokā izskatās, nu taču tādu nevar atstāt!!! Pretīgi skatīties, man pilnīgi vēmiens nāk! Rauj uz augšu! (neaizmirsti, mīļā, ka tu atrodies maximā) Nē, mīļā, tam, kas to ņēma bija jāsaka, lai ņem visu! Ja ne, tad nevar pārdot! Viss! Šitā nevar strādāt! Es, kad Padomju laikos strādāju par pārdevēju, nekad tādu neatstāju, FUJ! Un man priekšnieks nesa kompetes! Fuj, ku šitā nevar strādāt!

Un tā nokrita meteorīts tieši Teikas vidū – melns un pretīgs – un nokrita, apsmērējot ar saviem sodrējiem visus apkārtējos cilvēkus un uzspļaujot šodienas lielveikalu sistēmai, iekrita tieši Centim klēpī, izsvieda pa gaisu gaisiem izmazgātos salātus un krītot tas pāršķēlās uz pusēm un no tā izšļācās gadu gadiem krātā žults – sapuvusi un smirdīga! Fuj!
Es varu skriet pa pieneņu pļavu un pēc tam trīs dienas uz jautājumu – kāpēc tu esi dzeltenā krāsā – atbildēt, ka viss ir slikti. Es varu ieiet veikalā un man neviens tur neprasīs, kā man iet, jo visi tāpat zin, ka viss ir slikti! Man ir viens draugs, kurš uz visu ātri un konkrēti atbild – SLIKTI!!! Un tā veča, viņa burkšķ un siekalas šļakstās ārā pa lūpu kaktiņiem, cik slikti viss ir! Un, kad es pārdevējai palūdzu, lai iesaiņo man to banānu kūku, viņa tikai noplikšķināja savas melni sakrāšļotās acis un noprasīja: “Kuku nada?” “Nada, nada! Slikti!”

Kad iekāpu autobusā, redzēju kā garmataina blondīne palielā tumšzilā jakā katru reizi, kad viņai blakus sēdošais puisis pagriezās uz viņas pusi, kautri pasmaidīja, bet puisis tad vēl vairāk aizgriezās uz loga pusi un tumsā noteikti mēģināja saskatīt fotoradarus, jo tie ir reāli slikti!!! Kad viņš gribēja izkāpt, meitene piecēlās un es uz viņas jakas izlasīju uzrakstu – policija – un sapratu, kāpēc puisis no viņas vairījās! Slikti!

Šodien paaugstināja autobusu cenas! Slikti! Es vairs nestrādāju savu sapņu darbu! Slikti! Es šodien paskatījos ziņas! Slikti! Un te pēkšņi pilnajā autobusā iekāpj jauns čalis. Noskanē autobusu, saprot, ka mīksta piezemēšanās viņa bulciņām nesanāks, ieliek austiņas un sēžas uz trepītēm. Tieši tas ir brīdis, kad manu acu priekšā iznirst divas apaļas magoņmaizītes apjoztas ar oranžu Calvin Klein gumiju. Ak, es mīlu šo valsti!