Ceturtdienas Princips

Zaļā Ceturtdiena ir lielās aizbraukšanas diena. Diena pirms Lielās Piektdienas, kad visiem acīs ir prieks un acīm izveidojas arī stari. Būs brīvdiena! Būs alkohola devītais vilnis! Kā novēroju savā darbā – tur neviens neko vairāk par plaukstu berzēšanu un smīkņāšanu ar to nedomā, es pieļauju, ka arī tie berzēja plaukstas, kas to vienu Lielajā Piektdienā pienagloja pie liela, smaga priekšmeta, kā dēļ darbā piektdien ir brīvdiena. Tā ir diena, kad visi pilsētnieki sajūt sevī arklu un slaucējas spaini, izkapti un mīklas rulli, zirgu un govi.
Ja, no mutes izvilkta un gaisā pacelta pirksta, var noteikt vēja virzienu, tad pēc autobusa ietilpības Zaļajā Ceturtdienā var noteikt, kurā Latvijas galā svinēšana sitīs augstu vilni.

Tā nu mēs visi kā kartupeļi maisā draudzīgi rīvējām savus asnus viens pret otru, kamēr autobuss nepalaida garām nevienu vienīgu bedri. Kad bijām jau pusceļā, kartupeļi lēnām sāka birt ārā, kad kādā liktenīgā pieturā, izbira ārā vesels spainis un nu visiem bij iespēja apsēsties. Tikai kāda jauna sieviete, ietinusies baltā, mākslīgā kažokādā, stāvēja kājās un kā vilkatis skatījās uz mēnesi. Blakus sēdeklī, savukārt, ļoti neveiklā pozā, kā uz pauzes atstātā filmā sēdēja tāda paliela meitene. Nu nejau apaļīga vai kā, vnk liela – tāda, kurai ir lieli kauli, kā Uļjanai Semjonovai, tāda, no kuras negribās saņemt uzsitienu pa plecu.

Uļa piebaksta Vilkacei: “Gribat sēdēt?”
Vilkace tajā pašā mirklī nogaudo: “Nē!”
Uļa ieslīd dziļāk pie loga un vienīgajai stāvošajai pasažierei tieši pie sēžamvietas blakus ir vienīgā brīvā vieta, bet, nē, viņa ar saviem gēliša nagiem ir ieķērusies savā principā – ja reiz pateicu nē, tad nē (lai gan tajā pašā mirklī viņa to nožēloja)! Un nav jau vairs nozīmes, ka augstajos papēžos kājas jūtas kā Himalajos uzkāpušas un galvā kā sarūsējuši zobrati griežas – man jaunas kājas! 😉 visu dienu esmu sēdējusi, kas man ko nepastāvēt? :p – tikai gurni atbalstās te uz vienu, mākslīgās ādas zābakā iebāztu, kāju, te uz otru.

Cik stulbam jābūt principam, kas astoņos vakarā pēc garas darba dienas cilvēkam liek stāvēt kājās pustukšā autobusā? Pricipi vsp nav īsti – tie ir tikpat mākslīgi, kā viņas kažoks. Ja mākslīgā ir īstās kažokādas imitācija, tad princips ir īstās dzīves imitācija. Ir tādi cilvēki, pat vesela kopiena, kas pārvietojas un vsp dzīvo ķermeņa augšdaļu atliekuši atpakaļ pa 45°. Jūs visi dzīvjat kā dzīvojat, ja? bet es principā esmu atliecies. Viņš pricipā dzīvo neīstu dzīvi. Kā jau mēs visi principiālie cilvēki…