Vells lai parauj!!!

Kad man iekrīt strādāt svētdienā, man vnm ir tāda sajūta, ka būtu pirmdiena. Arī šo svētdien izgāju no mājām uz autobusu pilnā pārliecībā, ka ir pirmā nedēļas diena, ka nu tikai visi pieaugušie no mašīnu izpūtējiem kūpinās ārā dūmus, kamēr samiegojušies bērni tajos dūmos meklēs mašīnas durvis un omes jau raksies pa dārzu. Bet, jā, bija septītā diena, kad tādā agrumā visi vēl gulēja, un vienīgais, kas man brauca pretīm ar mašīnu bij mācītājs (loģiski – svētdiena!). Redz, ir viena lieta, kas strādā 99% gadījumu – ja tu dzīvo laukos, tad kaimiņos tev dzīvo vismaz viens mācītājs, vismaz viens dzērājs un vismaz viena vecā klaču tante. Mans kaimiņš mācītājs ir tāds vidēja izmēra kungs gados ar baltiem matiem un busiņu un katrreiz, kad viņš mani redz nākam vai ejam pa mūsu ielu, viņš miedz ar abām acīm un māj ka traks. Laikam baigi labais cilvēks, tā es parasti domāju, es pat, ejot garām viņa mājai, īpaši izvairos samīt gliemežus, cik labs viņš man liekas.

lauki

Pamāju rīta sveicienu svētajam kaimiņam, kurš tajā pašā brīdī izspridzina no riepu apakšas lielākos grants akmentiņus, lai apstātos un sāk aktīvi, kā suns, lokot ūdeni ar mēli, māt man ar roku, lai lecu iekšā, šis paraušot līdz pieturai.
Ielēcu: “Labrīt! Tā, tad nu es piesprādzēšos.”
Mācītājs: “Nē, nav jāsprādzējas.”
Es: “Nu pēc noteikumiem jau ir!”
Mācītājs: “He he, es jau nekad nesprādzējos! Un zin kā manai mašīnai ir? Viņa, ja šoferis nav piesprādzējies, vislaik pīkst, tapēc paskaties, kas man te ir! hahaha”

Un ko es redzu? Tā kā viņa busiņā priekšā ir trīs vietas, tad drošības josta no vidējās sēdvietas ir iesprausta šofera drošības jostas spraudnī. Un kamēr mēs braucam un mācītājs man stāsta, uz kurieni viņš brauc pakaļ cilvēkiem, lai atvestu viņus uz svētdienas dievkalpojumu un, ka man noteikti jāaizbrauc uz viņa mājām, kuras viņš tagad ceļ, Latgales laukos, tikmēr tuvojamies luksoforam, kurā sen jau dzeltenais.

Mācītājs: “Jāpaspēj kamēr nav sarkans.” Sarkanais lukturis mūs pavadīja, kamēr mācītājs bij iespiedis gāzes pedāli totāli grīdā.

Ja jau mācītājs – tas, kurš vistuvāk tām vareni labajām lietām – var celt guļbūves māju kāda Latgales dzīvībā kūsājoša ezera krastā, no kura lektin lec ārā karūsas, un spraust spraudnī nepareizās jostas, ja jau mācītājs var uz Upesmalām braukt pēc ticīgajiem, kas degtin deg par katru no baušļiem, un gāzt pār sarkano. Ja jau viņš to var, tad ko tad es, vells ar ārā? Es arī gribu dzīvot!

Iekāpjot autobusā nolēmu neievērot noteikumus, kas saka – saglabājiet biļeti līdz brauciena beigām – (pff, kā tad! ko vēl ne? man ir dzīvē labākas lietas, ko darīt!) un saplēsu to mazās, šaurās strēmelītēs un pēc tam mazos taisnstūrveida gabaliņos. Un lepni uzsviedu gaisā. Ak, šī saldā nepieradinātas brīvības garša, kad mazs protesta lietutiņš nobirst tev pie kājām, kas suņa prieka satraukumā gandrīz vai luncinās!

Nākamajā pieturā mana sirds centās no visiem maniem asinsvadiem sapīt kamolu un vilka tos visus pie sevis un tie kā ķēdē iesieti traki suņi pretojās, kad ieraudzīju pieturā stāvam kontroles onkuli. Kāda tur bija tā brīvība? Man liekas, ka es viņu sajutu savā kaklā, kas centās mani nožņaugt. Man pēkšņi bija karsti, tad auksti, tad man likās, ka man ir sešas sirdis, tad man likās, ka manā galvā Holts ielaiž ripu un visas tribīnes neprātā rēc un vicina sarkanbaltsarkano karogu, kurš patiesībā bija tikai sarkans un visu laiku aizsedza manu skatienu.

Es ar kāju sāku stumdīt saplēstās biļetes paliekas vienā mazā čupiņā. Saka jau, ka dzīve sastāv no mazām laimītēm – rekur viņas visas bija, tikai kāda jēga, ja nav vienas lielas, veselas laimes?? Kontrolieris, nepārbaudot citu pasažieru biļetes, devās tieši manā virzienā, tad apsēdās netālu no manis un sāka ēst ogas no celofāna maisiņa un uz viņa jakas muguras bija rakstīts – kontraband.

Tfu, vells lai parauj!!! Šitās baznīcu lietas nav domātas man!