Kautiņš pie Origo. Deviņos.

Iekāpu autobusā pēc savas 10 stundu garās darba dienas, kuru varētu raksturot apmēram 10 stundu garš “Zāģa” seanss. Totāls izmisums. Arī grāmatas pēdējās lappuses nesolīja neko dižu. Iezvanījās telefons: Aļo?? Pusaizsmakusi, čerkstoša atbildēja meitenes balss.
Karoče, Strikaza vļip pa polnij! Tas vecis ar zāģi bija noteikti viņa, jo viņas balss bija tik riebīga, tā naturāli grieza gabalos manas smadzenes un motoru savam motorzāģim viņa tā arī neizslēdza, līdz izkāpa pie Allažu pagrieziena. V 9 budit draka u Origo. Mņe skazaļi jehaķ domoj štobi ja eto ņe viģela, i vsjo iz za mojei padrugi sučki, katoraja mnje boļše ņe padruga, a vrag. Jesļi bi mņe ņe skazaļi ujehaķ, ja bi jej pakazala, suka bļe! Izrādās, ka Maksis, Strikaza, nav tai sučkai atdevis 3 latus un viņa viņam iesita pa pozvonočņiku un viņi sarunāja 9 kautiņu pie Origo. Un kurš vsp sarunā kautiņu???? (pamatskola neskaitās) Ja man ir dusmas uz skapja durvīm, kuras hroniski neverās ciet, tad es ņemu un viņas virinu ciet tik reižu, kamēr dusmas pāriet. Bet nejau – nu, skapi, saturies, deviņos es nākšu un vēršu!
Nākamais zvans Maksam – Nu bļīn, vi vļipļi. Ti karoče etoj sučki skaži, što ana suka! Ladna, ciluju, beregi sebja. Davai, paka.

Tiešām? Tiešām? Tu vnk pasaki cilvēkam, lai viņš sarga sevi pēc tam, kad tu viņam 3 latu dēļ liec iet kauties? Tu tagad sūti bučas, lai gan zini, ka pēc pusstundas tā miesa gulēs uz bruģa, to purinās un spārdīs, tās saspringušos muskuļus plucinās dūres, kā vējš plucina karogu neatkarības dienā. Tu mētājies ar draudiem un skaļiem vārdiem, lai gan sēdi autobusā, Rihannas dziesmai maigi skanot fonā.

Mēs katrs par kko cīnamies – kāds par uzvaru, kāds par neatkarību, kāds par darbu, ģimeni un mīlestību, bet kāds glumjš ķirzaka vnk iet kauties, jo viņš nezina nekā cita dzīvē. Un kā lai es tādam pasaku, ka visīstākā cīņa sākas tad, kad tev ir jāpārkāpj pāri visiem saviem iegūtajiem grādiem, jāizgludina sava darba forma un nepatiesais smaids jāpadara par īstu dzīvesprieku?

Varbūt pie Origo. Deviņos.