Cietumnieki arī mīl

Man ir tāda bijusī klasesbiedrene no pamatskolas laikiem, ar kuru mēs mēdzām reizi pusgadā izmest kādu līkumu pa laukiem un izrunāt lietas. Vienā tādā reizē viņa man paziņoja, ka viņai esot piezvanījis kkāds čalis no cietuma un viņa esot iemīlējusies, atmetusi pat dzeršanu un vairs nepīpējot. Vienu brīdi viņa man sūtīja savas un viņa, cietumā ar telefonu bildētās, bildes, lai es fotošopā samontējot kopā, jo viņi nekad neesot tikušies, bet griboties kādu kopbildi. Vēlāk viņi cietumā apprecējās, tad viņa aizbrauca uz Angliju strādāt, lai varētu pienācīgi sagaidīt vīru no cietuma iznākam.

Jau tad es neizpratnē grozīju galvu, ieplētu acis – ak, apsveicu! – un monotoni situ ar dūrēm pa ceļgaliem. Vakar braucu autobusā no darba. Dobja meitenes balss čarkstēja par nesvarīgām lietām: “Ai, pagaidi, man zvana kkāds nepazīstams numurs pa otro līniju, es tev pārzvanīšu.”
“Aļo? Kas zvana?”
“Kāds Oskars?”
“Aaaaa. Skaidrs. Nu, kur sēžam?”
“Tssss (velkot gaisu uz iekšu caur zobiem), sliktākā vieta, kur var sēdēt. Un par ko?”
“O joomajo! A zini, kurš ir pats krutākais cietums? Jēkabpils! Bļā, es tur vienreiz biju. Nu nejau sēdēju, bet ciemos pie viena pacana, viņš tur par slepkavību sēdēja. Viņam 6 gadus iedeva, bet viņš nebija vainīgs – tā bija pašaizsardzība, jo tas otrs viņam iedūra kājā ar nazi un viņam nekas cits neatlika kā viņu kkkrrk, nu, pats saproti. Bet, bļā, tur brīvā zona – pacani mierīgi pastaigājas, mentiem viss pofig. Viskrutāk sēdēt ir Jēkabpilī, es tev atvičaju!”
“A mani draugi nenāk ciemos? Nestaigā pa kamerām?”
“Nu menti, menti! Mani draugi hehe – 18 protokoli! (viņa ierēcās ar tādu skaņu it kā pa betonu vilktu vecu izrūsējušu lāpstu).”
“Mēs ar tevi vienaudži esam, man tikko 11. aprīlī palika 25. A kad tevi laiž ārā?”
“O joomajo! Drīz! Ta jau tu divus gadus jau esi atsēdējis. Ta jau jābrauc sagaidīt. Jābrauc sagaidīt!”
Viņa piecēlās, lai izkāptu Siguldā. Viņas mati bija īsi un no pinkām pakausī stāvēja gaisā kā sekste. Tumšām, izplūdušām līnijām viņa bija iezīmējusi sev sejā divas lielas acis. Viņa pagāja man garām, paplata viņas muguras līnija rēgojās bāla un kaila kā vistai Rimi saldētavā. Un džinsas bij nevīžīgi nošļukušas, atsedzot vietu, kur mugura sadalās kājās.
“Labi, davai!”
Kad es darbā ieraudzīju Reini Runci un kautrīgi piegāju klāt ar vārdiem – Labdien, jūs, šķiet, esat Reinis Runcis? Ziniet, man ir jūsu dzejas grāmata! – un ar to jau likos sev dumja un apsolīju sev vairs nekad neiet klāt nepazīstamiem cilvākiem, saucot viņus vārdā un stāstot, kādas lietas es pērku. Tad, ko domā cietumnieks, zvanot uz numuru 29744*** un sakot – hei, es sēžu par vardarbību! Kur tu dzīvo?

Vai tad cietumā neliek ļaunus cilvēkus? Vai tad cietums nav domāts, lai ierobežotu cilvēka brīvību? Vai tad cietums brīvību un mīlestību neliedz tāpēc, lai, to atgūstot, negribētos to vairs zaudēt? Vai arī es nekā nesaprotu un patiesais cietums ir mana galva, kas man liek un liedz un mani klapē un ierobežo?