Traktorists un Margarita

Lauki.
Eju pa mazu taciņu pļavā gar šoseju uz autobusu. Vienā rokā maisiņš ar pusdienu tarbiņu, otrā burciņa ar kukaiņiem, ko vedu draudzenei audzēt. Pie krustojuma, skatos, stāv traktors. Traktorā tāds 30+ traktorists – melnas, šauras, mazliet, pa graņķirovku braucot, noputējušas saulenes tieši virs lielām, uz sāniem izslietām, brūnām ūsām. Braucot ar traktoru tās vējā droši vien plandās kā Merilinas baltie, gofrētie svārki virs ventilācijas šahtas. Gluži kā Terminators viņš lēnām pagriež savu, aiz tumšajiem stikliem paslēpto, auksto seju pret mani. Zaļais. Tev iedegās zaļais. Brauc! Ak ārprāts, ko viņš tagad taisās darīt, tas nenormālais sērijveida traktorists??? Dzeltenais. Viņš vēl stāv. Sarkanais. Es sāku virzīties pa savu zaļo cilvēciņpāreju. Traktorists ieliek pirmajā ātrumā un vēsu mieru pārbrauc šoseju, vēl apstājas, lai mani palaistu pāri pārejai un visas, pa šoseju braucošās, mašīnas apstājas, lai palaistu traktoru. Episks brīdis – manjaks noskata savu upuri – mazu, neaizsargātu, bailēs ieplestām acīm, drebošām kājām, gatavām bēgt, ar izkaltušu rīkli, kas gatava saukt nesadzirdētu – palīgā. Un neviens liecinieks nepienāk tuvāk par 5 metriem, nevienam nav drosmes apturēt to zvēru. Tas ir mežs – katram zvēram mežā sava vieta. Zaķis vilkam neaizrādīs, ka tas putniņu noķēris…

Pilsēta.
Iekāpju tramvajā, burciņu ar kukaiņiem nolieku klēpī. Iekāpj divi totāli urlu sīņi, čaļiem ap 25. Oo, kāda smuka meitene! Uz kurieni brauc? Viens apsēžas man blakus, otrs priekšā. Tas, kurš priekšā – Voloģa – tāds tievs, čaukstošais sporta tērps plandās gar tievajām kājām, kuras viņš pārkrustojis vienu otrai pāri. Brīžos, kad no alkohola sloga puspievērtie plakstiņi paveras, skatam atklājas lielas, sarkanas acis. Brīžos, kad no divlitrīgās, maisiņā ietītās, plastmasas alus pudeles kakliņa atrāvušās, sažuvušās lūpas paveras smaidā, skatam atklājas daži zobi, katrs savā garumā, uz katra no tiem citi produkti nedēļām ilga ķīmiska procesa laikā sadalījušies un pārvērtušies pelēcīgā masā. Kas tev tai burciņā?
– Kukaiņi.
-Labi, ka tu ar mums aprunājies, jo mēs ar savu draugu visu laiku tusējam kopā, šodien arī visu dienu. Mēs visu jau esam izrunājuši, mums vnk nav ko teikt vairāk. O, Āgenskalna tirgus – mūsu pietura. Tu nekāpsi ārā?
-Nē, es vēl tālāk braukšu.
-Nu tad mēs arī. Otrs, tas, kurš sēž man blakus – Igors, to sakot, lēnām pagriež savu smaidā atņirgto seju pret mani. Man noderb kājas un rokas. Viņš ir tāds īsa auguma sīnis ar plakanu seju – acis ir plakanas, deguns ir plakans, arī viņa žoklis ir plakans tā, ka no sāna skatoties, viņam vispār nebūtu sejas. Es paskatos ārā pa logu. Voloģa sāk aktīvi žestikulēt Igora virzienā un izdvest kkādus aprautus čukstus. Es pametu uz viņiem skatienu. Voloģa, strauji nolaižot rokas, atplaukst izpuvušā smaidā. Igors pastiepj manā virzienā maisiņā ietīto divlitreni – Voloģa grib, lai piedāvāju tev šito! Iedzersi ar mums? – Nē, paldies, man jākāpj ārā. Tūliņ aiz manis izkāpa arī abi sīņi. Iedosi savu numuriņu? – Nē. – Kapēc? Mēs taču jau tramvajā iepazināmies, varam vakarā kkur aiziet! Visu ceļu līdz draudzenes mājām viņi nāca man līdzi, es ar savu izmisušo skatienu meklēju cilvēkus uz ielas, lai nepaliktu viena. Pa ceļam manas acis nesastapās ne ar vienu citu skatienu. Cilvēki vienaldzīgi gāja, pastaigājās, steidzās, klaiņoja. Rīgā ir kkāds miljons iedzīvotāju. Katrs dara, kā grib. Viens grib audzēt kukaiņus, viņš audzē kukaiņus. Viens grib sīņot, viņš sīņo. Viens grib nolekt no tilta, viņš nolec. Te ir pilsēta – civilizācija! Te katrs pats sev ir karalis. Jau no kaķīša dzirnavu laikiem zinu, ka karaļi vnm ir skumji un vientuļi. Tāpat kā mūsu civilizācija. Skumja un vientuļa.