Karma – ko tev no manis vajag?

Sestdienas rīts. Pēc gulētām pāris stundām, alkohola, cigaretēm, apēstajiem taukainas gaļas kvantumiem ar kečupu, majonēzi un uzpūsto baltmaizi, bezjēdzīgām runām par dzīvības formām ārpus atmosfēras un visa pārējā, kas cilvēku padara par netīru civilizācijas upuri – es, protams, rīta agrumā eju uz autobusu, lai savu esamību uz šīs planētas padarītu vēl nožēlojamāku darbā. Tāds pajauns puisis kārtīgā kreklā, kas kārtīgi salikts izgludinātās biksēs, kas, savukārt, sniedzas līdz zeķēm, kuras kārtīgi apliktas ar zandaļu sprādzēm, piebremzē savu velosipēdu: “Labrīt!” Entuziasms plūst pāri katliņam ar prieku, ko viņš kā suns tur savos zobos.
Ātri pārskrēju pāri visiem manā datu bāzē esošajiem manā virzienā jebkad vērstajiem acu skatieniem, bet nekādu datu nebija: “Labrīt.”
– Vai tu zināji, ka dievs tevi mīl?
– Nē.
– Jā, viņš tevi mīl. Es tev gribu uzdāvināt dāvanu. Tā būs pestīšana! Atkārto pēc manis – mans kungs…
– Nē.
– Kāpēc ne? Es bieži eju klāt cilvēkiem, kam ir vajadzīga palīdzība, kas ir pazaudējuši ceļu un viņi uzreiz saprot, ka ir maldījušies un atkārto šos vārdus un tiek atpestīti! Es tev dodu vēl pēdējo iespēju – mans kungs…
– Nē, es ticu kkam citam.
Viņš paskatījās uz mani tā, it kā es smeltu ūdeni ar cauru spaini: “Kam?”
– Karmai.
– Ar to tu debesīs netiksi. Kāds jau par mums visiem ir grēkus izpircis, tev tikai jālūdz pestīšana un tu tiksi izglābta.
– Es pati maksāju par saviem grēkiem.
Mēs bijām jau pie autobusa pieturas, viņš vēl man iedeva uz sarkana biroja papīra ar ofisa printeri izprintētu viņa draudzes vizītkarti un aizbrauca.

Ei, Karma, es sapratu mājienu! Vairs nekādu mana dzīve ir nožēlojama, kur ir mans alkohols, ballīšu!

Svētdienas rīts. Pēc kārtīgi nostrādātas darba dienas, izpatikšanas klientiem ar noskrieto extra mile, paēstām vakariņām no dārzā saraktajiem dārzeņiem un gulētām 9 stundām, es, protams, rīta agrumā, rasai mazgājot manas zandaļotās pēdas, eju uz autobusu, lai darbā radītu cilvēku sejās prieku. Pretī man nāk tāds pusmūža vīrietis. Viņa džinsi ir nošļukuši tā, ka, ejot pa grantēto ceļu, bikšu gali aplīp ar smilšu graudiem un mitrums pa tiem lēnām ceļās augšup kā migla. Uz krekla tieši zem zoda rēgojas neregulāras formas traips, kas palicis no nesen uzlietā dzēriena un rokās nedadzerta stikla pudele: “Labrīt, meitene!”
Un kurš tad šoreiz mani mīlēs?: “Labrīt.”
– Kā es izskatos?
Viņa acis tik ļoti spīdēja, ka tās izskatījās kā no stikla, kurā atspoguļojas debesis un zeme, un koki, un varbūt pat varētu tajās ieraudzīt Šlesera kāpas, ja vien plakstiņi nebūtu gurdeni tām pieglaudušies. Kad viņš runāja, izskatījās, ka viņš ar lūpām zīmē olimpiskos riņķus pirms skaņa tikai sāka tām velties pāri.
– Tāds saguris.
– Ai… A tu uz darbu?
– Jā.
– Nu veiksmīgi!
– Jums tāpat.

Ei, Karma, kas tas par mājienu? Ko tu īsti no manis gribi???

Vēlāk es sapratu – viens mīl dievu, viens savu sievu, bet katrs no viņiem kko mīl un rūpējas par to. Vienīgais, ko es daru – ienīstu savu darbu un žēloju sevi.
Šodien uzrakstīju atlūgumu.