Starptautiskā Rīgas kaka

Piektdienas rīts. 7:00. Smird. Rīgas autoosta. Kā viņiem pašiem sevi patīk dēvēt – Starptautiskā! Pēc pusstundas mani savāks instruktors, bet ārā vēl iet nemaz negribas – tur vējš cītīgi purina bikšu galus un ap kaklu aptinas kā ledusauksta šalle. Stāvu blakus mantu glabātuvei, kur čalis visu dienu saka apmēram tā – cik ķieģeļi tad jums, kundzīt, šodien tai rokassomiņā būs sagājuši? Četri lati! Aaa, kungs, izskatās pēc svara, ka akumulatoru somā taisās vest uz Igauniju – tas būs trīs piecdesmit!
Pie viņa pienāk jauna meitene un rāda ar pirkstu zāles virzienā un sašutusi kko stāsta. Čalis tik māj ar galvu, kamēr viņa iziet ārā ar visu akumulatoru, kas viņai čemodānā. Čalis aprunājas ar apkopēju, no kā viņas sejas izteiksme notek pār viņas priekšautu kā saulē izkusis gelato.

Image

Arvienvārdsakot, centrālajā zālē pie kasēm kāds nolicis kaku. Svaigu, smirdīgu cilvēka kaku. Savukārt, kāds cits ar savu, uz Igauniju ceļojošo un uz riteņiem braucošo, somu izbraucis tai cauri tā, ka tā izsmērējusies pāri pa visai zālei, aiz sevis atstājot garu, smirdīgu, viegli iebrūnu, smirdīgu strīpu, papildinot to ar vēl neizsmērētiem, smirdīgiem kakas gabaliem. Gluži kā kausētais siers ar baravikām, ar nazi uzsmērēts uz maizes, no kura gludās, spīdīgās virsmas ik pa gabaliņam izspraucas pa kādai brūnai sēnes cepurei. Un es nekad neticētu, ja kāds man to teiktu, bet es redzēju to darbībā – igaunis ienāk ar savu lielo čemodānu, saviebj seju tā, it kā kakas smaka ar cirvi tam cirstu pa nāsīm, bet, nē, viņš ņems un vedīs to smaku rādīt saviem brāļiem. Tā viņš drošā solī ieslidina no sākuma vienu sava čemodāna riteni brūnajā latvieša kakā, tad lēnām pamērcē arī otru.
Tikmēr apkopēja ar vairākiem piegājieniem mēģināja to visu vākt gan ar sausu slotu, gan ar salvetēm, pa vidam vēl uzvilka gumijas cimdus, bet ar to viņa tikai kakas virsmu padarīja vēl apjomīgāku. Zinot fizikas likumus, ka gaisā molekulas pārvietojas haotiski uz visām pusēm, tad molekulas, kas nesen vēl bija iesprostotas kāda cilvēka taisnajā zarnā, nu jau brīvi dejoja virpuļdanci, kā sniegpārslas pirmajā salā un draiski nosēdās uz garāmgājēju deguniem. Un kā ūdenszālēs deguna matiņos sapinās, kad cilvēks ar varu to kakas molekulu gribēja ievilkt attālākā deguna nostūrī un noglabāt vēlākam laikam.

Kāda dzīve tādai kakai! Pasēdēja uz blondīnes degungala, kuram vēlāk maigi savu slapjo zīmogu uzspiedīs solārijā nocepināts mačo. Padraiskojās suņa astē, kas vēlāk gurdeni atgulsies saimnieces siltajā klēpī. Paslēpās aiz kāda uzvalkota kunga krekla apkakles, uz kuras vēlāk satiksies ar spilgtsarkano sekretāres lūpukrāsu. Un pat uz Igauniju aizbrauca! Vot, starptautiski nokārtojās cilvēks!

Šis ieraksts tika publicēts piens. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Starptautiskā Rīgas kaka

  1. Hugo saka:

    tīri vai var vilkt paralēles ar moralpain vai cehu

  2. lejkanniņa saka:

    man šķiet, ka es vairs neēdīšu kausēto sieriņu ar sēnēm…

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s