Tikai diena un nakts ir īstas. Nedēļa ir izdomāta, tai nav dabā nekāda pamatojuma. Manuprāt, jebkura nakts ir tikpat laba gulēšanai, kā ballītei, bet cilvēki tikuntā, lai ballētos, izmanto nakti, ko bez iemesla sauc par piektdienu. Tādā gadījumā nākamās dienas pilnam nosaukumam vajadzētu būt – sestdienas rīts. Tieši tas ir tas, ko es redzu sestdienā, kad braucu uz Rīgu pie instruktora. Cilvēku acis – tās lielās, izvalbītās acis, kas nav vēl gulējušas un ir pieplūdušas ar sarkaniem asinsvadiem, un sejas, kas pēkšņi izskatās nevienam nevajadzīgas kā papīrs, uz kura kādreiz ir bijis uzrakstīts svarīgs telefona numurs, bet tagad tas, saburzīts un iemests, guļ miskastē – tās sejas kkur bezmērķīgi klīst.
Ieeju Rīgas autoostā, lai brauktu mājās. Refleksa dēļ uzmetu acis kādu laiku atpakaļ piedzīvotajam dzintara ceļam. Gaiss tīrs. Nopērku biļeti un dodos uz 11. platformu. Pie pirmās platformas sēž trīs puiši, kuriem ir varens sestdienas rīts. Viens no viņiem tāds pazems, melnīgsnējs, bezgal priecīgs čalis pieskrien pie autoostas miskastes un iesaucas: “Es gribu izklaidēties!” Ar vienu roku, kā sievietes matos, viņš ieķeras tajā daļā, kurā parasti cilvēki met iekšā cigarešu galus un bomži pēc tam viņus makšķerē ārā ar šķērēm. Tieši pret to daļu, kurā cilvēki, izkāpjot ārā no autobusa, iemet pievemtos maisiņus, viņš sāk vicināt savus gurnus šurpu turpu un otru roku izslējis gaisā kā jātu uz buļļa. Viņš tik turpināja vicināt gurnus un ik pa laikam atlaida miskastes matus un iepliķēja to vietu, pa kuru bija notecējis izmests saldējums. “Es gribu izklaidēties!!!” viņš tikai sauca vēlreiz un vēlreiz. Un meta apkārt savu skatienu, lai redzētu cilvēku sejās sajūsmu, cik kaislīgs mīlnieks viņš ir! Mana seja palika tikpat vienaldzīga kā skatoties uz miskastē iemestu mākslīgās ādas jaku un laku kurpēm.
Sestdienas rīts – tā vajadzētu saukt to dienu!
dzīve autobusā 