Perpendikulārais onkuliņš

Ar nelielu nokavēšanos uz vizīti beidzot ir ieradies onkuliņš no Balviem. Vaigi sarkani, elš un elš. Viņam ir 78 gadi un, bez ierastajām brūnajām uzvalka biksēm un, pār salīkušo augumu uzvilktās, tumšzilās uzvalka žaketes, kas pārvilkta pāri kundzes adītajai vestei, viņam ir mežonīgi lielas saulesbrilles. Tādas lielas, tik lielas kā skudrām zemeslodes, kā Zemeslodei divi Neptūni.

 

Neptūniem riņķī kā orbītas bij apvilkti tādi sarkani rāmji un uz kājiņām vēl sudraboti izlocīti ornamenti. Tāds švītiņš, vienīgi vietās, kur mutē vairs nav zobu, seja viegli sakritusi, kā upe, kas katrā bedrītē ieguļas. Tikai onkuliņa seja nav nekāda Gauja vasaras naktī, gluda kā spogulis, tā ir kā mežonīgi jūras viļņi vētras laikā. Sabangojušies un sastinguši: “Šitāds gabals no autobusa! Te būs bijuši kādi 2 kilōmetri. Es nekad tik tālu nekur neeju ar kājām. Es visur braucu ar mašīnu. Augustā būs 60 gadi, kopš man ir tiesības.”
“Tad jau jātaisa liela balle!” es saku.
“Balli vajag,” tik smieklīgi viņa iekritušās lūpas nočāpstinās smaidā. “Es katru dienu braucu ar mašīnu. Man jau kkas nav kārtībā – mēnesī ir tikai kāds diu diens, kad nebraucu pie stūres.”
“Kur tad var tik bieži braukt?”
“Kā, uz centru aizbraucu, uz veikalu, ja vajag, visādas lietas. Pie draugiem. Man jau no Krievijas piegādā benzīnu, nav tik traki. Bet, kad šitik slidens, tad vajag uzmanīgi, es vienreiz 3x ar mašīnu apgriezos, bet paliku uz ceļa un viss labi.”
“Tad jau jūs tāds prātīgs braucējs.”
“Es, prātīgs, jā. Man jau patīk arī ātrums. Uz laba ceļa arī uz 120 pabraucu,” un atkal vaigu kauli mazliet nogludinās kā Himalaju virsotnes gludais ledus, bet ielejas sabangojas vēl vairāk. Viņš ieliek roku žaketes iekškabatā un iedod man šokolādi.

Tad mēs samērījāmies ar mašīnām. Opelis pret Audi. Onkuliņa dzīves pieredzes izbangotā seja pret manu 15gadnieces apaļseju. Onkuliņa pārsteidzoši pilnīgi dabīgi brūnie, uz aizmuguri saķemmētie mati pret manām iesirmajām mežoņa lokām.
Viņš droši vien grib būt tik jauns kā es un es tik laimīga kā viņš. Bet tāpēc jau mēs esam perpendikulāri atšķirīgi – mans ceļš iet uz priekšu, viņējais uz leju. Un kkādā brīdī izrādīsies, ka cita perpendikulāre, kas mani krustos, ies uz priekšu, bet es uz leju..

Bet vēl ne. Vēl es rīt braukšu ar autobusu.