Piektdienas pēdējais autobuss brauc pa tumsu un stājas tumšās pieturās. Un līdzko iekāpj tumši pasažieri, šoferītis tiem brutāli iešļaksta sejā spilgtu gaismu, kas nāk gandrīz no viņa galvvidus kā tādam svētajam, kas nācis visus darīt labus. Tur vīrietim ar augstu pieri un sarainām ūsām vajadzētu pārtraukt sist savu sievu, tur kādai četrdesmitgadīgai mākslīgai blondīnei vajadzētu pārtraukt zagt darba kolēģu naudu – šajā reisā katram ir iespēja tapt glābtam.
Apstājamies pieturā. Kārtējās iesvētības var sākties. Pirms vēl iesvaidīšana ar svēto gaismu sākusies, es jau dzirdu nepārtrauktu runāšanu. Iekāpj jauna meitene, iekrampējusies telefonā, kuru tur pie auss. Visi ragvielas veidojumi uz viņas pirkstiem bija noklāti ar sintētisku, spilgti izkrāsotu vielu, šķiet, lai vieglāk būtu turēties. Šoferītis bez žēlastības šļāca gaismu viņai tieši sejā, lai viņa taptu redzīga!
Bet, nē, viņa tikai starp visām savu attiecību problēmām, par ko stāstīja kādai savai draudzenei, izvēla no mutes pieturu, līdz kurai viņa brauks, un turpināja runāt. Viņa pat nezina, ka uz pasaules ir gaisma, tikai gan šoferītis, gan pārējie pasažieri uzzināja, kādā tumsā dzīvo viņas pretīgais čalis:
– Es viņam pateicu, ka netaisos jau nu braukt viņu sagaidīt lidostā. Kas es viņam kkāda aukle? Un iedomājies, kā viņš sadusmojās! Idiots!
Labi, pagaidi, es iešu kkur aizmugurē apsēsties, es tur jutīšos labāk.
Jā, protams, brīdī, kad notiek Olimpiskās spēles, kur cilvēki cīnās par sekundes tūkstošdaļām, lai būtu ātrāki, stiprāki, veiklāki, lai būtu labākie. Brīdī, kad Ukrainas protestētāji dienu un nakti cīnās par labāku dzīvi. Jā, viņa ies kkur beigās, kur jutīsies labāk…
dzīve autobusā 
Hei, kur raksti?
Mēs ar autobusu izlēmām padzīvot atsevišķi. Gredzenu viņam atdevusi neesmu, viņš jau arī saka, ka citas viņam neesot, bet pagaidām guļam mēs atsevišķi.
Pa skaisto – gan nagi, gan bildē meitene !
Tiešām pa skaisto!