Lauku eksistenciālisms

Kad nesen lidoju mājās no Kopenhāgenas, man blakus sēdēja tāds šķidru-matu-man-tūliņ-būs-četrdesmit ar pārgudrībām un tauku slāni apvēlies vīrietis, kurš teica, ka man ir paveicies, ka viņš nav nolēmis mani savaldzināt, jo es esot vāja, bet viņš – ļauns mīlnieks. Un šis lidojums mani varētu pilnībā salauzt. Uz jautājumu – no kurienes viņš ir ņēmis, ka es esmu vāja – viņš man atbildēja:
“Kura pārliecināta sieviete vilktu tādas zeķubikses? Un vilnas zeķes? Tiešām? Tu laikam par sevi esi ļoti zemās domās!”

Tajā pašā laikā, mums laukos ir tāds vietējais autobuss, kurš no attālākiem pilsētas nostūriem (kā citādāk nosaukt pilsētu, kas pēc jebkādiem urbāniem standartiem neiekļaujas šādā kategorijā, bet kartē vienalga atzīmēta kā pilsēta?) cilvēkus vadā uz centru un atpakaļ. Tu tikai jebkurā vietā, kur redzi to autobusu, pamāj tam ar roku un viņš neapstāsies, jo šim īpašajam autobusam ir arī īpašs vadītājs – Robčiks. Viņš ir tāds pusmūža vīrietis, kura pārziņā ir 10minūšu reisi laukos, kurš dzīvo pie savas mātes, kura gludina viņa darba kreklus un, kas ir pats galvenais, viņam nepatīk cilvēki. Nē, viņš viņus ienīst, viņam no tiem nāk vēmiens un acis pārgriežas tā, ka redzami tikai baltumi. Pārvadāt tos nešķīsteņus viņam nozīmē to pašu, ko Dzintaram sarokoties ar Ušakovu. Viņš ir galēji ignorants pret visām tām mazajā hiperaktīvajām skolniecītēm, kurām liekas, ka dzīve ir skaista un kuras to vien gaida, kad viņām būs 20 un pieaugušo dzīve beidzot varēs sākties. Viņam riebjas tie 20gadīgie čalīši, kas, ar mammas iedoto sarakstu, brauc uz veikalu, jo, jā, viņi dzīvo ar savām mammām un ravē viņu dārzus. Viņam ir līdz kaklam un pāri galvai visi pensionāri, kuri nevar paspēt iekāpt autobusā tā, lai viņam nebūtu pilnībā jānobremzē autobuss. Viņš vienīgi citreiz uzmet acis kādai pusmūža sievietei, kura savilkusi melnas līnijas uz nokarenās ādas ap acīm un uzvilkusi imitētas leopardādas svārkus, kas atsedz viņas sačervelējušos ceļgalus. Bet tas ir vienīgais brīdis, kad viņš vsp pamet savu skatienu pasažieru virzienā.

Ir piektdiena. Robčika pilnībā nepamanīta iekāpju autobusā ar savu iepirkumu maisiņu (viņš pat pamanās man iedot biļeti un viņam tas riebjas). Biju nolēmusi taisīt glaunās vakariņas mājās, bet tā kā neviena no vajadzīgajām sastāvdaļām nevienā pilsētas veikalā nebija nopērkama, tad vnk nopirku zirņus.
Bez manis autobusā iekāpj arī smirdoša apkopēja ar lielu, uz sāniem izpletušos, degunu un kkādu ēdi, kas saēdusi pusi viņas auss un kakla. Izskatās tā, it kā viņa pelētu no auss uz āru.
Vectēvs, kurš ved mājās mazbērnu un kura sejā ir redzami visi pasaules taureņi un alpu vijolītes.
Onkulis ar apaļu seju, precīzi kā bumbai, kuram rokās ir plastmasas maisiņš ar skrūvēm, āmuru un līmeņrādi, kā jau katram vīrietim te piektdienas vakarā.

LR1 pavadījumā autobuss pabrauc garām jauniešu bariņam, kas stāv pļavā pie tikko sadauzītas mašīnas, pabrauc arī garām mājošai sievietei. Tikmēr vectēvs turpina atbildēt uz puikas jautājumiem par pasaules kārtību. Apkopēja turpina pelēt. Apaļais vīrietis pieceļas un pieiet pie Robčika:
“Vai tad nekā cita tev neskan?”
Robčiks skaļā balsī: “Ko?? Kad Latvijai uzmetīs bumbu, man ir jāzina, ka jātiek līdz pagrabam!”
“Bet tagad jau moderni ir tā, ka nedrīkst neko klausīties.”
Robčiks sašutis vēl skaļākā balsī: “Vecīt, šitais ir pats labākais! Šito var klausīties jebkādos apstākļos!!!”

Redz, laukos cilvēki domā par to, kā izdzīvot bumbas sprādziena laikā, kamēr pilsētnieki domā par to, kā pabarot savu ego. 1:0

Perpendikulārais onkuliņš

Ar nelielu nokavēšanos uz vizīti beidzot ir ieradies onkuliņš no Balviem. Vaigi sarkani, elš un elš. Viņam ir 78 gadi un, bez ierastajām brūnajām uzvalka biksēm un, pār salīkušo augumu uzvilktās, tumšzilās uzvalka žaketes, kas pārvilkta pāri kundzes adītajai vestei, viņam ir mežonīgi lielas saulesbrilles. Tādas lielas, tik lielas kā skudrām zemeslodes, kā Zemeslodei divi Neptūni.

 

Neptūniem riņķī kā orbītas bij apvilkti tādi sarkani rāmji un uz kājiņām vēl sudraboti izlocīti ornamenti. Tāds švītiņš, vienīgi vietās, kur mutē vairs nav zobu, seja viegli sakritusi, kā upe, kas katrā bedrītē ieguļas. Tikai onkuliņa seja nav nekāda Gauja vasaras naktī, gluda kā spogulis, tā ir kā mežonīgi jūras viļņi vētras laikā. Sabangojušies un sastinguši: “Šitāds gabals no autobusa! Te būs bijuši kādi 2 kilōmetri. Es nekad tik tālu nekur neeju ar kājām. Es visur braucu ar mašīnu. Augustā būs 60 gadi, kopš man ir tiesības.”
“Tad jau jātaisa liela balle!” es saku.
“Balli vajag,” tik smieklīgi viņa iekritušās lūpas nočāpstinās smaidā. “Es katru dienu braucu ar mašīnu. Man jau kkas nav kārtībā – mēnesī ir tikai kāds diu diens, kad nebraucu pie stūres.”
“Kur tad var tik bieži braukt?”
“Kā, uz centru aizbraucu, uz veikalu, ja vajag, visādas lietas. Pie draugiem. Man jau no Krievijas piegādā benzīnu, nav tik traki. Bet, kad šitik slidens, tad vajag uzmanīgi, es vienreiz 3x ar mašīnu apgriezos, bet paliku uz ceļa un viss labi.”
“Tad jau jūs tāds prātīgs braucējs.”
“Es, prātīgs, jā. Man jau patīk arī ātrums. Uz laba ceļa arī uz 120 pabraucu,” un atkal vaigu kauli mazliet nogludinās kā Himalaju virsotnes gludais ledus, bet ielejas sabangojas vēl vairāk. Viņš ieliek roku žaketes iekškabatā un iedod man šokolādi.

Tad mēs samērījāmies ar mašīnām. Opelis pret Audi. Onkuliņa dzīves pieredzes izbangotā seja pret manu 15gadnieces apaļseju. Onkuliņa pārsteidzoši pilnīgi dabīgi brūnie, uz aizmuguri saķemmētie mati pret manām iesirmajām mežoņa lokām.
Viņš droši vien grib būt tik jauns kā es un es tik laimīga kā viņš. Bet tāpēc jau mēs esam perpendikulāri atšķirīgi – mans ceļš iet uz priekšu, viņējais uz leju. Un kkādā brīdī izrādīsies, ka cita perpendikulāre, kas mani krustos, ies uz priekšu, bet es uz leju..

Bet vēl ne. Vēl es rīt braukšu ar autobusu.

Kāpēc mans čalis nevar būt normāls?

24. autobuss. Es braucu nodot darba mēneša atskaites par izlietoto valsts finansējumu medicīnā. Bērni brauc mājās no skolas nodot atskaites vecākiem par izlietoto valsts finansējumu izglītībā. Mēs lietojam n-tos tūkstošus no valsts budžeta un tik un tā visi kopā braucam sagrabējušā autobusā, kurā iekšā snieg sniegs, autobusā, kura durvis slaidi aizveras deguna priekšā visiem tiem, kas steidzas, autobusā, kurā savu kāju nav spēruši tie cilvēki, kas to naudu ir sadalījuši. Mani pleci no aukstuma jau ir uzkāpuši līdz ausīm, kamēr trīs pamatskolniekiem autobusa galā iet tīri karsti. Viņi ir iekarsuši svarīgās sarunās tik ļoti, ka nav pamanījuši, ka ir jau iestājusies ziema, kad cilvēki velk cepures un cimdus:
Dzelteni izbalinātā meitene ar nokrāsoto seju: “Mans džeks ir reāls pidars.”
Džeks raibās džinsās un milzīgās botās: “Aaaahahahahahaa!!!”
Dzeltenmatainā brunete: “Nē, nopietni! Es esmu dzirdējusi, kā manas draudzenes stāsta, ka džeki ved viņas uz kino un viņi kopā viskaut ko interesantu dara, bet manējais tikai mņēē mņēē mņēē kko čīkst. Lohs kkāds! Mēs vsp kopā neko interesantu nedaram.”
Meitene, kas sev uzzīmējusi cita cilvēka acis: “Jā, es arī esmu dzirdējusi!”
Dzeltenmatainā brunete: “Kāpēc mans čalis nevar būt normāls?”

Balstoties uz amerikāņu un krievu kosmonautu propagandu, pieņemu, ka visforšākais čalis ir kosmonauts. Nesen laacz blogā noskatījos video, kā kosmonauti pirms lidošanas kosmosā trenējas uz tualetes trenažiera.

Paklau, pieņemsim, ka tevi sauc Linda, neviens kosmonauts nav foršs čalis, kamēr nav uzkāpis uz Mēness, vai vismaz lidojis Visumā, bet, lai tur nokļūtu, viņam ir jāfilmē savs dibens un jāmācās čurāt caur trubiņu. Linda, ja tu šo lasi, tad zini, ka tu esi tam čalim tualetes trenažieris un, ja tu nepalīdzēsi atrast viņa dibenam īsto vietu, tad viņš, iespējams, nekad neizkāps uz Marsa. Misija, saproti, tev ir misija!

Sestdienas rīts.

Tikai diena un nakts ir īstas. Nedēļa ir izdomāta, tai nav dabā nekāda pamatojuma. Manuprāt, jebkura nakts ir tikpat laba gulēšanai, kā ballītei, bet cilvēki tikuntā, lai ballētos, izmanto nakti, ko bez iemesla sauc par piektdienu. Tādā gadījumā nākamās dienas pilnam nosaukumam vajadzētu būt – sestdienas rīts. Tieši tas ir tas, ko es redzu sestdienā, kad braucu uz Rīgu pie instruktora. Cilvēku acis – tās lielās, izvalbītās acis, kas nav vēl gulējušas un ir pieplūdušas ar sarkaniem asinsvadiem, un sejas, kas pēkšņi izskatās nevienam nevajadzīgas kā papīrs, uz kura kādreiz ir bijis uzrakstīts svarīgs telefona numurs, bet tagad tas, saburzīts un iemests, guļ miskastē – tās sejas kkur bezmērķīgi klīst.

Ieeju Rīgas autoostā, lai brauktu mājās. Refleksa dēļ uzmetu acis kādu laiku atpakaļ piedzīvotajam dzintara ceļam. Gaiss tīrs. Nopērku biļeti un dodos uz 11. platformu. Pie pirmās platformas sēž trīs puiši, kuriem ir varens sestdienas rīts. Viens no viņiem tāds pazems, melnīgsnējs, bezgal priecīgs čalis pieskrien pie autoostas miskastes un iesaucas: “Es gribu izklaidēties!” Ar vienu roku, kā sievietes matos, viņš ieķeras tajā daļā, kurā parasti cilvēki met iekšā cigarešu galus un bomži pēc tam viņus makšķerē ārā ar šķērēm. Tieši pret to daļu, kurā cilvēki, izkāpjot ārā no autobusa, iemet pievemtos maisiņus, viņš sāk vicināt savus gurnus šurpu turpu un otru roku izslējis gaisā kā jātu uz buļļa. Viņš tik turpināja vicināt gurnus un ik pa laikam atlaida miskastes matus un iepliķēja to vietu, pa kuru bija notecējis izmests saldējums. “Es gribu izklaidēties!!!” viņš tikai sauca vēlreiz un vēlreiz. Un meta apkārt savu skatienu, lai redzētu cilvēku sejās sajūsmu, cik kaislīgs mīlnieks viņš ir! Mana seja palika tikpat vienaldzīga kā skatoties uz miskastē iemestu mākslīgās ādas jaku un laku kurpēm.

Sestdienas rīts – tā vajadzētu saukt to dienu!

Starptautiskā Rīgas kaka

Piektdienas rīts. 7:00. Smird. Rīgas autoosta. Kā viņiem pašiem sevi patīk dēvēt – Starptautiskā! Pēc pusstundas mani savāks instruktors, bet ārā vēl iet nemaz negribas – tur vējš cītīgi purina bikšu galus un ap kaklu aptinas kā ledusauksta šalle. Stāvu blakus mantu glabātuvei, kur čalis visu dienu saka apmēram tā – cik ķieģeļi tad jums, kundzīt, šodien tai rokassomiņā būs sagājuši? Četri lati! Aaa, kungs, izskatās pēc svara, ka akumulatoru somā taisās vest uz Igauniju – tas būs trīs piecdesmit!
Pie viņa pienāk jauna meitene un rāda ar pirkstu zāles virzienā un sašutusi kko stāsta. Čalis tik māj ar galvu, kamēr viņa iziet ārā ar visu akumulatoru, kas viņai čemodānā. Čalis aprunājas ar apkopēju, no kā viņas sejas izteiksme notek pār viņas priekšautu kā saulē izkusis gelato.

Arvienvārdsakot, centrālajā zālē pie kasēm kāds nolicis kaku. Svaigu, smirdīgu cilvēka kaku. Savukārt, kāds cits ar savu, uz Igauniju ceļojošo un uz riteņiem braucošo, somu izbraucis tai cauri tā, ka tā izsmērējusies pāri pa visai zālei, aiz sevis atstājot garu, smirdīgu, viegli iebrūnu, smirdīgu strīpu, papildinot to ar vēl neizsmērētiem, smirdīgiem kakas gabaliem. Gluži kā kausētais siers ar baravikām, ar nazi uzsmērēts uz maizes, no kura gludās, spīdīgās virsmas ik pa gabaliņam izspraucas pa kādai brūnai sēnes cepurei. Un es nekad neticētu, ja kāds man to teiktu, bet es redzēju to darbībā – igaunis ienāk ar savu lielo čemodānu, saviebj seju tā, it kā kakas smaka ar cirvi tam cirstu pa nāsīm, bet, nē, viņš ņems un vedīs to smaku rādīt saviem brāļiem. Tā viņš drošā solī ieslidina no sākuma vienu sava čemodāna riteni brūnajā latvieša kakā, tad lēnām pamērcē arī otru.
Tikmēr apkopēja ar vairākiem piegājieniem mēģināja to visu vākt gan ar sausu slotu, gan ar salvetēm, pa vidam vēl uzvilka gumijas cimdus, bet ar to viņa tikai kakas virsmu padarīja vēl apjomīgāku. Zinot fizikas likumus, ka gaisā molekulas pārvietojas haotiski uz visām pusēm, tad molekulas, kas nesen vēl bija iesprostotas kāda cilvēka taisnajā zarnā, nu jau brīvi dejoja virpuļdanci, kā sniegpārslas pirmajā salā un draiski nosēdās uz garāmgājēju deguniem. Un kā ūdenszālēs deguna matiņos sapinās, kad cilvēks ar varu to kakas molekulu gribēja ievilkt attālākā deguna nostūrī un noglabāt vēlākam laikam.

Kāda dzīve tādai kakai! Pasēdēja uz blondīnes degungala, kuram vēlāk maigi savu slapjo zīmogu uzspiedīs solārijā nocepināts mačo. Padraiskojās suņa astē, kas vēlāk gurdeni atgulsies saimnieces siltajā klēpī. Paslēpās aiz kāda uzvalkota kunga krekla apkakles, uz kuras vēlāk satiksies ar spilgtsarkano sekretāres lūpukrāsu. Un pat uz Igauniju aizbrauca! Vot, starptautiski nokārtojās cilvēks!

Skumjie priecīgie bērni

Ir pagājusi mana pēdējā darba diena. Darbā, kuru es ienīdu, kas lika man ienīst arī sevi un savu dzīvi. Kas man katru dienu atgādināja par to, cik alkatīgi mēdz būt cilvēki, kam ir vara, un cik tukša vieta esmu es tajā, tikai uz naudu orientētajā, mehānismā. Apsēžos autobusa pēdējā rindā, pie kājām nolieku maisiņu, kurā ir mana krūzīte, dakšiņa un karotīte – vienīgās lietas, kas darbā liecināja, ka esmu cilvēks, nevis mikroshēma.
Kādā no pieturām man blakus sakrīt kaudzīte ar bērniem. Pie loga apsēžas puisis tā ap 17 – adīts džemperis kā mana tēta draugiem jaunības dienu bildēs, džinsas no deviņdesmito videoklipiem, piedevām par īsu tieši tik, lai var redzēt sašļukušās, kārtainās kā hesburgeris baltās zeķes, kas ienirst botās. Viņam klēpī iekrīt meitene ap 15 – caur pudeļu dibenu brillēm ziņkārīgi skatās mākslīgi palielinātām acīm, dzeltensabalinātie mati līdz pusei dabīgi brūni, tikpat dabīgi salipuši, viss, kas viņai ir mugurā ir krāsains un ar dažādiem ģeometriskiem rakstiem tā, ka nevar saprast, kur kas sākas un kur beidzas, viņa ir kā krāsains bērna zīmējums, kur nekam nav noteiktu robežu un jebkas var būt jebkas. Un viņiem blakus krēslā, jautri smejot, ieritinās arī 15gadīga meitene ar līdz ausu ļipiņām gariem, tumšbrūniem matiem tamborētā maiciņā, kas sniedzas tikvien kā līdz pēdējiem ribu kauliem un nesatiekas ar biksēm, kas sapogājas tieši uz viņas nabiņas, kas arī otrā galā nesatiekas ar pelēkajām vilnas zeķēm, kas iespiestas botās.
Deivids Bovijs: “Nu tad tu ar viņu khe-khem?”
Jautri ķiķinot un čokurā savelkot nabiņu, meitenīte atbild: “Nuja!”
Deivids Bovijs: “Kā ta bij? Negribi arī man klēpī pasēdēt? Hahahaha!!”
Meitenīte: “Nu beidz! Bija jau labi…” pasmaida, acu skatienu kautri novirzījusi uz saviem botu purngaliem, pavērsdama tos vienu pret otru.
Deivids Bovijs, smejoties kā zirgs: “Kā tad jūs to darījāt?? Hahahahaha!!!”
Meitenīte, vēljorojām smaidot: “Nu kā – kā? Kā tad to dara? Tā arī darījām!”
Deivids Bovijs: “Viņam bija liels?? Nu kartupelis hahahahaha!!!”
Mazā meitene: “Nu, (neliela pauze un smaidiņš, vaigi arī sārti) normāls.”
Deivids Bovijs: “Hahahaha, negribi manējo arī pamērīt??”
Mazā meitene ieķiķinās: “Nu, nē taču!”
Visu ceļu viņi ķiķināja un čaloja, un priecājās. Pusblondā draudzene tik saprotoši un atbalstoši uz mazo meiteni skatījās kā īsta draudzene un smaidīja, un māja ar galvu. Laikam jau tikai man tas likās skumji, ka 15 gadu vecumā viņiem prieku rada nevis lēkāšana pa peļķēm pēc lietus un nevis ar mellenām nosmērētie lūpu kaktiņi, bet khe-khem… kartupeļu raža.

Nesen kā izlasīju grāmatu “Sarkanie bērni” – tur bija gan tādi, kas piedzimuši ar putna spārniem un tie, kas ar čūskas asti vai nagainām kuiļa kājām. Lidošanas nodarbībās spārnainie mācījās lidot, bet astainie izmisumā un skaudībā grauza sev nost astes. Var jau būt, ka man ir kuiļa kājas un savā izmisumā es nespēju priecāties līdz ar tiem, kas piedzimuši ar putna spalvām klātu ķermeni un priecājas par to, ka šī ir viņu vienīgā iespēja lidot!

Dabūju darbu savā lauku pilsētā. Šķiet, ka autobusam tērētā nauda būs jāizlieto, lai atgūtu spēju priecāties.

Tā viņi ievazās to pilsētu laukos!

Vakara reiss no lielās pilsētas atpakaļ uz laukiem. Daudzas no tām sejām es redzu katru dienu. No rīta viņu acis, saules apspīdētas, mazliet piemiedzas, gaidoši skatoties tai virzienā, no kura jābrauc autobusam, un vējš iepūš viņu matos pēdējo svaiga gaisa dvašu pirms tie iekāpj reisā uz elli. Vakarā viņu acis ir vampīrsarkanas, pilsēta no viņiem ir izsūkusi visu šķidrumu un āda ap acīm līdzinās sažuvušiem salmiem. Tā pilsētas skriešana, dzīšanās pēc naudas, pēc plastmasas, pēc neīstuma, tā cilvēkus izārda. Kādam tā izārda acis, skatoties uz visām tām uzzīmētajām sejām uz mākslīgajām ādas krāsām, tās vakarā tukši skatās pa logu, kā koki bēg. Citam tā izārda galvu, visu to motoru rēkšana, cilvēku brēkšana, tramvaja signāla trinkšķināšana, tā pa abām ausīm izurbusies cauri visām smadzenēm un atstājusi tur vītņveida caurumu, tiem tā galva nokarājusies mētājas uz sāniem līdzko autobuss iebrauc kādā bedrē.

Tie ir citi džungļi, tur prieku nerada ežu ģimene, kas pastaigājas pa dārzu, vai dārzs, no kura tu izroc kartupeļus, tur ir pavisam citi laimes likumi. Es apsēžos džungļu Džeinai tieši aiz muguras. Viņa runā pa telefonu, jo pilsētas džungļos ir pieņemts sarunājoties neskatīties acīs, viņas uzzīmētās acis no visa redzētā mazliet izplūdušas. Pēkšņi viņas piņķerīgajos matos ietriecas gari, visu pilsētas drazu pie sevis savākuši, nagi un sāk skrāpēt. Un skrāpē – ātrāk, stiprāk, tad atkal ātrāk, tad atkal stiprāk. Tad viņa atglauž savus brūnos, līdz pleciem īsos matus un skrāpē atkal tur pie deniņiem. Tad viņa izstiepj vidējo pirkstu un kašņā, un kašņā. Tad ar īkšķa nagu viņa ar nelielu klikšķi atbrīvo vietu zem citiem nagiem, lai var kašņāt vēl. Tad ar strauju kustību visa viņas plauksta no apakšas ienirst viņas matu koraļļos un ķersta tur jūraszirdziņus, bet, kad viņa izvelk lomu, viņas tīklos izrādās iekritušas tikai piraņas, kas atņirgušas savas neloģiski izkārtotās zobu rindas. Ar vērienu pieres matus atšķir rādītājpirksta smailais nags, kas sāk kašņāt mataino ādu. Es lēnām sāku skaitīt – viens… divi… rādītājpirksts tik lokās un kašņā… trīs… četri… tas kkam uzduras un sāk urbt, kā ar urbi… pieci… seši… viņas galva sāk kustēties pretēji kašņāšanas virzienam… septiņi… astoņi… procesam pievienojas vēl trīs pirksti, vienīgi īkšķis, aiz kura naga ir vircas tvertne, ir izslējies gaisā, kā Pēterbaznīcas gailis… deviņi… desmit… vienpadsmit… viņas nagi, pievākti pilni ar džungļu zaņķi, izslīd no matiem, lai atkal ietriektos skaustā.

Džungļu Džeina izkāpj Kaķīškalna pieturā. Pilnā autobusā kā upē, neviena vieta nepaliek tukša, un džungļu Džeinas vietu ieņem garmataina blondīne. Mani sausie salmu kumšķi ap acīm savelkas, redzot, kā blondās liānas, sasietas zirgastē, pieglaužas beņķa malai un berzējas šurpu turpu. Iedomājoties, cik mazo tarzānu tur jau pieķērušies, lai laistos ar liānu pretīm svaigajam lauku gaisam, mans skatiens tukši pievēršas kokiem. Tie vēljoprojām bēg.

Un tā viņi ievazās to pilsētu laukos, ka es jums saku!