Cietumnieki arī mīl

Man ir tāda bijusī klasesbiedrene no pamatskolas laikiem, ar kuru mēs mēdzām reizi pusgadā izmest kādu līkumu pa laukiem un izrunāt lietas. Vienā tādā reizē viņa man paziņoja, ka viņai esot piezvanījis kkāds čalis no cietuma un viņa esot iemīlējusies, atmetusi pat dzeršanu un vairs nepīpējot. Vienu brīdi viņa man sūtīja savas un viņa, cietumā ar telefonu bildētās, bildes, lai es fotošopā samontējot kopā, jo viņi nekad neesot tikušies, bet griboties kādu kopbildi. Vēlāk viņi cietumā apprecējās, tad viņa aizbrauca uz Angliju strādāt, lai varētu pienācīgi sagaidīt vīru no cietuma iznākam.

Jau tad es neizpratnē grozīju galvu, ieplētu acis – ak, apsveicu! - un monotoni situ ar dūrēm pa ceļgaliem. Vakar braucu autobusā no darba. Dobja meitenes balss čarkstēja par nesvarīgām lietām: “Ai, pagaidi, man zvana kkāds nepazīstams numurs pa otro līniju, es tev pārzvanīšu.”
“Aļo? Kas zvana?”
“Kāds Oskars?”
“Aaaaa. Skaidrs. Nu, kur sēžam?”
“Tssss (velkot gaisu uz iekšu caur zobiem), sliktākā vieta, kur var sēdēt. Un par ko?”
“O joomajo! A zini, kurš ir pats krutākais cietums? Jēkabpils! Bļā, es tur vienreiz biju. Nu nejau sēdēju, bet ciemos pie viena pacana, viņš tur par slepkavību sēdēja. Viņam 6 gadus iedeva, bet viņš nebija vainīgs – tā bija pašaizsardzība, jo tas otrs viņam iedūra kājā ar nazi un viņam nekas cits neatlika kā viņu kkkrrk, nu, pats saproti. Bet, bļā, tur brīvā zona – pacani mierīgi pastaigājas, mentiem viss pofig. Viskrutāk sēdēt ir Jēkabpilī, es tev atvičaju!”
“A mani draugi nenāk ciemos? Nestaigā pa kamerām?”
“Nu menti, menti! Mani draugi hehe – 18 protokoli! (viņa ierēcās ar tādu skaņu it kā pa betonu vilktu vecu izrūsējušu lāpstu).“
“Mēs ar tevi vienaudži esam, man tikko 11. aprīlī palika 25. A kad tevi laiž ārā?”
“O joomajo! Drīz! Ta jau tu divus gadus jau esi atsēdējis. Ta jau jābrauc sagaidīt. Jābrauc sagaidīt!”
Viņa piecēlās, lai izkāptu Siguldā. Viņas mati bija īsi un no pinkām pakausī stāvēja gaisā kā sekste. Tumšām, izplūdušām līnijām viņa bija iezīmējusi sev sejā divas lielas acis. Viņa pagāja man garām, paplata viņas muguras līnija rēgojās bāla un kaila kā vistai Rimi saldētavā. Un džinsas bij nevīžīgi nošļukušas, atsedzot vietu, kur mugura sadalās kājās.
“Labi, davai!”
Kad es darbā ieraudzīju Reini Runci un kautrīgi piegāju klāt ar vārdiem – Labdien, jūs, šķiet, esat Reinis Runcis? Ziniet, man ir jūsu dzejas grāmata! – un ar to jau likos sev dumja un apsolīju sev vairs nekad neiet klāt nepazīstamiem cilvākiem, saucot viņus vārdā un stāstot, kādas lietas es pērku. Tad, ko domā cietumnieks, zvanot uz numuru 29744*** un sakot – hei, es sēžu par vardarbību! Kur tu dzīvo?

Vai tad cietumā neliek ļaunus cilvēkus? Vai tad cietums nav domāts, lai ierobežotu cilvēka brīvību? Vai tad cietums brīvību un mīlestību neliedz tāpēc, lai, to atgūstot, negribētos to vairs zaudēt? Vai arī es nekā nesaprotu un patiesais cietums ir mana galva, kas man liek un liedz un mani klapē un ierobežo?

Kautiņš pie Origo. Deviņos.

Iekāpu autobusā pēc savas 10 stundu garās darba dienas, kuru varētu raksturot apmēram 10 stundu garš “Zāģa” seanss. Totāls izmisums. Arī grāmatas pēdējās lappuses nesolīja neko dižu. Iezvanījās telefons: Aļo?? Pusaizsmakusi, čerkstoša atbildēja meitenes balss.
Karoče, Strikaza vļip pa polnij! Tas vecis ar zāģi bija noteikti viņa, jo viņas balss bija tik riebīga, tā naturāli grieza gabalos manas smadzenes un motoru savam motorzāģim viņa tā arī neizslēdza, līdz izkāpa pie Allažu pagrieziena. V 9 budit draka u Origo. Mņe skazaļi jehaķ domoj štobi ja eto ņe viģela, i vsjo iz za mojei padrugi sučki, katoraja mnje boļše ņe padruga, a vrag. Jesļi bi mņe ņe skazaļi ujehaķ, ja bi jej pakazala, suka bļe! Izrādās, ka Maksis, Strikaza, nav tai sučkai atdevis 3 latus un viņa viņam iesita pa pozvonočņiku un viņi sarunāja 9 kautiņu pie Origo. Un kurš vsp sarunā kautiņu???? (pamatskola neskaitās) Ja man ir dusmas uz skapja durvīm, kuras hroniski neverās ciet, tad es ņemu un viņas virinu ciet tik reižu, kamēr dusmas pāriet. Bet nejau – nu, skapi, saturies, deviņos es nākšu un vēršu!
Nākamais zvans Maksam – Nu bļīn, vi vļipļi. Ti karoče etoj sučki skaži, što ana suka! Ladna, ciluju, beregi sebja. Davai, paka.

Tiešām? Tiešām? Tu vnk pasaki cilvēkam, lai viņš sarga sevi pēc tam, kad tu viņam 3 latu dēļ liec iet kauties? Tu tagad sūti bučas, lai gan zini, ka pēc pusstundas tā miesa gulēs uz bruģa, to purinās un spārdīs, tās saspringušos muskuļus plucinās dūres, kā vējš plucina karogu neatkarības dienā. Tu mētājies ar draudiem un skaļiem vārdiem, lai gan sēdi autobusā, Rihannas dziesmai maigi skanot fonā.

Mēs katrs par kko cīnamies – kāds par uzvaru, kāds par neatkarību, kāds par darbu, ģimeni un mīlestību, bet kāds glumjš ķirzaka vnk iet kauties, jo viņš nezina nekā cita dzīvē. Un kā lai es tādam pasaku, ka visīstākā cīņa sākas tad, kad tev ir jāpārkāpj pāri visiem saviem iegūtajiem grādiem, jāizgludina sava darba forma un nepatiesais smaids jāpadara par īstu dzīvesprieku?

Varbūt pie Origo. Deviņos.

Vells lai parauj!!!

Kad man iekrīt strādāt svētdienā, man vnm ir tāda sajūta, ka būtu pirmdiena. Arī šo svētdien izgāju no mājām uz autobusu pilnā pārliecībā, ka ir pirmā nedēļas diena, ka nu tikai visi pieaugušie no mašīnu izpūtējiem kūpinās ārā dūmus, kamēr samiegojušies bērni tajos dūmos meklēs mašīnas durvis un omes jau raksies pa dārzu. Bet, jā, bija septītā diena, kad tādā agrumā visi vēl gulēja, un vienīgais, kas man brauca pretīm ar mašīnu bij mācītājs (loģiski – svētdiena!). Redz, ir viena lieta, kas strādā 99% gadījumu – ja tu dzīvo laukos, tad kaimiņos tev dzīvo vismaz viens mācītājs, vismaz viens dzērājs un vismaz viena vecā klaču tante. Mans kaimiņš mācītājs ir tāds vidēja izmēra kungs gados ar baltiem matiem un busiņu un katrreiz, kad viņš mani redz nākam vai ejam pa mūsu ielu, viņš miedz ar abām acīm un māj ka traks. Laikam baigi labais cilvēks, tā es parasti domāju, es pat, ejot garām viņa mājai, īpaši izvairos samīt gliemežus, cik labs viņš man liekas.

lauki

Pamāju rīta sveicienu svētajam kaimiņam, kurš tajā pašā brīdī izspridzina no riepu apakšas lielākos grants akmentiņus, lai apstātos un sāk aktīvi, kā suns, lokot ūdeni ar mēli, māt man ar roku, lai lecu iekšā, šis paraušot līdz pieturai.
Ielēcu: “Labrīt! Tā, tad nu es piesprādzēšos.”
Mācītājs: “Nē, nav jāsprādzējas.”
Es: “Nu pēc noteikumiem jau ir!”
Mācītājs: “He he, es jau nekad nesprādzējos! Un zin kā manai mašīnai ir? Viņa, ja šoferis nav piesprādzējies, vislaik pīkst, tapēc paskaties, kas man te ir! hahaha”

Un ko es redzu? Tā kā viņa busiņā priekšā ir trīs vietas, tad drošības josta no vidējās sēdvietas ir iesprausta šofera drošības jostas spraudnī. Un kamēr mēs braucam un mācītājs man stāsta, uz kurieni viņš brauc pakaļ cilvēkiem, lai atvestu viņus uz svētdienas dievkalpojumu un, ka man noteikti jāaizbrauc uz viņa mājām, kuras viņš tagad ceļ, Latgales laukos, tikmēr tuvojamies luksoforam, kurā sen jau dzeltenais.

Mācītājs: “Jāpaspēj kamēr nav sarkans.” Sarkanais lukturis mūs pavadīja, kamēr mācītājs bij iespiedis gāzes pedāli totāli grīdā.

Ja jau mācītājs – tas, kurš vistuvāk tām vareni labajām lietām – var celt guļbūves māju kāda Latgales dzīvībā kūsājoša ezera krastā, no kura lektin lec ārā karūsas, un spraust spraudnī nepareizās jostas, ja jau mācītājs var uz Upesmalām braukt pēc ticīgajiem, kas degtin deg par katru no baušļiem, un gāzt pār sarkano. Ja jau viņš to var, tad ko tad es, vells ar ārā? Es arī gribu dzīvot!

Iekāpjot autobusā nolēmu neievērot noteikumus, kas saka - saglabājiet biļeti līdz brauciena beigām - (pff, kā tad! ko vēl ne? man ir dzīvē labākas lietas, ko darīt!) un saplēsu to mazās, šaurās strēmelītēs un pēc tam mazos taisnstūrveida gabaliņos. Un lepni uzsviedu gaisā. Ak, šī saldā nepieradinātas brīvības garša, kad mazs protesta lietutiņš nobirst tev pie kājām, kas suņa prieka satraukumā gandrīz vai luncinās!

Nākamajā pieturā mana sirds centās no visiem maniem asinsvadiem sapīt kamolu un vilka tos visus pie sevis un tie kā ķēdē iesieti traki suņi pretojās, kad ieraudzīju pieturā stāvam kontroles onkuli. Kāda tur bija tā brīvība? Man liekas, ka es viņu sajutu savā kaklā, kas centās mani nožņaugt. Man pēkšņi bija karsti, tad auksti, tad man likās, ka man ir sešas sirdis, tad man likās, ka manā galvā Holts ielaiž ripu un visas tribīnes neprātā rēc un vicina sarkanbaltsarkano karogu, kurš patiesībā bija tikai sarkans un visu laiku aizsedza manu skatienu.

Es ar kāju sāku stumdīt saplēstās biļetes paliekas vienā mazā čupiņā. Saka jau, ka dzīve sastāv no mazām laimītēm – rekur viņas visas bija, tikai kāda jēga, ja nav vienas lielas, veselas laimes?? Kontrolieris, nepārbaudot citu pasažieru biļetes, devās tieši manā virzienā, tad apsēdās netālu no manis un sāka ēst ogas no celofāna maisiņa un uz viņa jakas muguras bija rakstīts - kontraband.

Tfu, vells lai parauj!!! Šitās baznīcu lietas nav domātas man!

Es nogalināju cilvēku. Kas vēl jaunāks?

Tikko bija beigusies mana darba diena, kuras laikā pārsvarā mani nomoka doma, ka vajadzētu izlekt pa logu, tikai tur diemžēl nav logu. Tad atkal citos brīžos es tur lasu pētījumus par to, ka vientulība ir smaga slimība un, kā noskatoties reklāmu par ērcēm, man uzreiz liekas, ka viņas ar saviem asinskārajiem, izvirtušajiem snuķiem grābstās gar manām kājām un grib iešļākt savu riebīgo indes devu manā ceļu locītavā, tāpat arī man sāk likties, ka vientulība man ir smagi hroniska un tā ieliek mani dzelzs kastē un iemet okeānā. Pie Vefa bezmērķīgi pamāju roku autobusam.

Apsēžoties man spēcīgi sejā iekodās ķiplokaina elpa, bet tāda kā skabargains dēlis, ko nevar nejust un tā viļņveidīgi plūda arvien vairāk man sejā (in your face!). Ar laiku es sadzirdēju to muti, kurai virinoties tā smaka smacēja mani nost. 34 gadus vecā Aļona (pēc nodzertās un skrepstošās balss nekad mūžā nedotu mazāk par 40) runāja pa telefonu:
“…nu es taču nevarēju durt sirdī vai kaklā! Vai es zināju, ka viņai kājā ir artērija? Prokurori pieprasa 3 ar pus gadus atsēdēt, bet es nevaru iet cietumā. Es negribu atstāt meitu, vīrs man arī tāds dzērājs. 5. maijā tiesa, ceturtdien iešu pie advokāta, es jau zinu, ka neesmu tev 7 gadus zvanījusi, bet varbūt tu vari izpalīdzēt ar naudu, es jau nezinu, cik tas advokāts paprasīs. Kādu dvacāru? Es tirgū strādāju, ja vari atnāc rīt. Es strādāju tieši starp gaļu un pienu, pie auglīšiem. Nu, uzprasīsi meitenēm, kur Aļona strādā, viņas parādīs. Man tur sulīgi auglīši, vīnodziņas labas.”
Un pēkšņi tādā vecas prostitūtas izpratnē par flirtu viņa saka: “Un pēc tam mēs vēl aiziesim kopā uz kādu kafejnīcu. Pēc tiesas, ja?”

Es attapos, ka pārāk sen neesmu pāršķīrusi lapu grāmatā un jau iztēlojos, kā viņa man no aizmugures ar cirvi cērt galvā un saka, ka nemaz nenojauta, ka man tur ir smadzenes, kad tās jau nošķaidījušas logus un uz blakussēdošajām vienaldzīgajām sejām atstājušas recekļainas smadzeņu drupačas.
Nākamais zvans (viņai droši vien rokās bija ādas cimdi. man bija bail skatīties):
“Eee, lietuvieti atceries? Es tikko ar viņu sazvanījos, izstāstīju kas un kā, viņš pat esot pa televizoru redzējis, tikai nezināja, ka tā esmu es. Nu, nē, tik daudz jau es viņam neprasīju, es jau nevaru samaksāt div ar pus štukas, lai man iedod 5 gadi nosacīti, nu kur tādu naudu?? Tad es labāk samaksāju juristam un atsēžu pusotru gadu. Viņš man piģisjatņiku iedos, rīt uz tirgu atnesīšot. Ai, es viņu kādus 10 gadus zinu, viņš man ļoti labs draugs ira, mēs kādreiz bieži satikāmies (izsakot pēdējos vārdus, es dzirdu kā viņa smaida savu vecas prostitūtas smaidu). Bet zini, Žeņai tagad traki, viņa tagad šķirās. Bet nu tas viņas, bļaģ, Voloģa, es viņu ienīstu. Viņš viņu sešus gadus ir dauzījis, ar krēslu viņu sitis, es arī pāris reizes fingālu no viņa dabūju. Es saprotu mans vecis dzer un sit mani, bet nejau tā kā tas nenormālais Voloģa! Es to Žeņu pilnībā saprotu. Bet izstāsti, kā tev pa dzīvīti? Kas jaunāks?”

Kad tu pērc belašu, tu nekad nezini, ko roka, kas viņu tev ieliek plaukstā, šorīt ir žņaugusi. Tu nekad nezini, vai nazis, ar ko tirgū tantiņa nogriež sieru pagaršošanai, nav vakardien bijis kāda cilvēka vēdera dobumā. Vai pirksts, ko, pāršķirstot žurnāla lapas, nolaiza laikrakstu pārdevēja gadījumā nav bijis kāda cita asiņu notraipīts. Vai nevēlaties kādu žurnāliņu vai padzerties? Varbūt pagaršosiet vīnodziņas?

Es nogalināju cilvēku. Kas vēl jaunāks?

Ceturtdienas Princips

Zaļā Ceturtdiena ir lielās aizbraukšanas diena. Diena pirms Lielās Piektdienas, kad visiem acīs ir prieks un acīm izveidojas arī stari. Būs brīvdiena! Būs alkohola devītais vilnis! Kā novēroju savā darbā – tur neviens neko vairāk par plaukstu berzēšanu un smīkņāšanu ar to nedomā, es pieļauju, ka arī tie berzēja plaukstas, kas to vienu Lielajā Piektdienā pienagloja pie liela, smaga priekšmeta, kā dēļ darbā piektdien ir brīvdiena. Tā ir diena, kad visi pilsētnieki sajūt sevī arklu un slaucējas spaini, izkapti un mīklas rulli, zirgu un govi.
Ja, no mutes izvilkta un gaisā pacelta pirksta, var noteikt vēja virzienu, tad pēc autobusa ietilpības Zaļajā Ceturtdienā var noteikt, kurā Latvijas galā svinēšana sitīs augstu vilni.

Tā nu mēs visi kā kartupeļi maisā draudzīgi rīvējām savus asnus viens pret otru, kamēr autobuss nepalaida garām nevienu vienīgu bedri. Kad bijām jau pusceļā, kartupeļi lēnām sāka birt ārā, kad kādā liktenīgā pieturā, izbira ārā vesels spainis un nu visiem bij iespēja apsēsties. Tikai kāda jauna sieviete, ietinusies baltā, mākslīgā kažokādā, stāvēja kājās un kā vilkatis skatījās uz mēnesi. Blakus sēdeklī, savukārt, ļoti neveiklā pozā, kā uz pauzes atstātā filmā sēdēja tāda paliela meitene. Nu nejau apaļīga vai kā, vnk liela – tāda, kurai ir lieli kauli, kā Uļjanai Semjonovai, tāda, no kuras negribās saņemt uzsitienu pa plecu.

Uļa piebaksta Vilkacei: “Gribat sēdēt?”
Vilkace tajā pašā mirklī nogaudo: “Nē!”
Uļa ieslīd dziļāk pie loga un vienīgajai stāvošajai pasažierei tieši pie sēžamvietas blakus ir vienīgā brīvā vieta, bet, nē, viņa ar saviem gēliša nagiem ir ieķērusies savā principā – ja reiz pateicu nē, tad nē (lai gan tajā pašā mirklī viņa to nožēloja)! Un nav jau vairs nozīmes, ka augstajos papēžos kājas jūtas kā Himalajos uzkāpušas un galvā kā sarūsējuši zobrati griežas – man jaunas kājas! visu dienu esmu sēdējusi, kas man ko nepastāvēt? :p – tikai gurni atbalstās te uz vienu, mākslīgās ādas zābakā iebāztu, kāju, te uz otru.

Cik stulbam jābūt principam, kas astoņos vakarā pēc garas darba dienas cilvēkam liek stāvēt kājās pustukšā autobusā? Pricipi vsp nav īsti – tie ir tikpat mākslīgi, kā viņas kažoks. Ja mākslīgā ir īstās kažokādas imitācija, tad princips ir īstās dzīves imitācija. Ir tādi cilvēki, pat vesela kopiena, kas pārvietojas un vsp dzīvo ķermeņa augšdaļu atliekuši atpakaļ pa 45°. Jūs visi dzīvjat kā dzīvojat, ja? bet es principā esmu atliecies. Viņš pricipā dzīvo neīstu dzīvi. Kā jau mēs visi principiālie cilvēki…

Slikti!!!

Tieši pēc 15 min ilga skrējiena un nokavēta autobusa, ņemot vērā, ka nākamais ir tieši pēc stundas, nolēmu ieiet maximā, nopirkt ķilavas, voblu un vēl dažus brīnumus, ko ciemiņš no Amerikas, kas uz pāris dienām viesojās mūsu mājās, nekad mūžā nav ēdis. Garām tortēm es arī, protams, nevaru paiet, tāpēc apstājos tieši pretīm kūku vitrīnai, kur blakus pārdodas salātiņi. Kamēr manā galvā risinās argumentēts dialogs, kāpēc kūkas ēst ir kaitīgi un nenormāli garšīgi un tas man liek justies laimīgai, tikmēr man blakus nokrita meteorīts.
Veca kundzīte: Man, lūdzu, tos salātiņus ielieciet.
Maximas smaidīgā un pavisam nenogurusī pārdevēja: Šitos?
Vecā: Nē, tos lētākos. Es jau dzīvoju tādā valstī, kur var tikai visu vislētāko pirkt! (es šeit dzīvoju, jo zeme, kurā es stādu kartupeļus, mani ir izaudzinājusi par to, kas es šodien esmu)
Pārdevēja nu-jau-sen-ne-baltajā uzsvārcī ņem ar lielo karoti un vienladzīgi žļarkt iepļockā salātus plastmasas trauciņā un pamet tikpat vienaldzīgu un tukšu skatienu uz bez-piecām-minūtēm sprāgstošo meteorītu, it kā jautādama – vēl? un sākās!
Meteorīts: Visu, visu, mīļā! Tik maz jau nevar atstāt, jāņem ir viss, tā jau nevarēs! Paskaties, kāda tā siļķe kažokā izskatās, nu taču tādu nevar atstāt!!! Pretīgi skatīties, man pilnīgi vēmiens nāk! Rauj uz augšu! (neaizmirsti, mīļā, ka tu atrodies maximā) Nē, mīļā, tam, kas to ņēma bija jāsaka, lai ņem visu! Ja ne, tad nevar pārdot! Viss! Šitā nevar strādāt! Es, kad Padomju laikos strādāju par pārdevēju, nekad tādu neatstāju, FUJ! Un man priekšnieks nesa kompetes! Fuj, ku šitā nevar strādāt!

Un tā nokrita meteorīts tieši Teikas vidū – melns un pretīgs – un nokrita, apsmērējot ar saviem sodrējiem visus apkārtējos cilvēkus un uzspļaujot šodienas lielveikalu sistēmai, iekrita tieši Centim klēpī, izsvieda pa gaisu gaisiem izmazgātos salātus un krītot tas pāršķēlās uz pusēm un no tā izšļācās gadu gadiem krātā žults – sapuvusi un smirdīga! Fuj!
Es varu skriet pa pieneņu pļavu un pēc tam trīs dienas uz jautājumu – kāpēc tu esi dzeltenā krāsā – atbildēt, ka viss ir slikti. Es varu ieiet veikalā un man neviens tur neprasīs, kā man iet, jo visi tāpat zin, ka viss ir slikti! Man ir viens draugs, kurš uz visu ātri un konkrēti atbild – SLIKTI!!! Un tā veča, viņa burkšķ un siekalas šļakstās ārā pa lūpu kaktiņiem, cik slikti viss ir! Un, kad es pārdevējai palūdzu, lai iesaiņo man to banānu kūku, viņa tikai noplikšķināja savas melni sakrāšļotās acis un noprasīja: “Kuku nada?” “Nada, nada! Slikti!”

Kad iekāpu autobusā, redzēju kā garmataina blondīne palielā tumšzilā jakā katru reizi, kad viņai blakus sēdošais puisis pagriezās uz viņas pusi, kautri pasmaidīja, bet puisis tad vēl vairāk aizgriezās uz loga pusi un tumsā noteikti mēģināja saskatīt fotoradarus, jo tie ir reāli slikti!!! Kad viņš gribēja izkāpt, meitene piecēlās un es uz viņas jakas izlasīju uzrakstu – policija – un sapratu, kāpēc puisis no viņas vairījās! Slikti!

Šodien paaugstināja autobusu cenas! Slikti! Es vairs nestrādāju savu sapņu darbu! Slikti! Es šodien paskatījos ziņas! Slikti! Un te pēkšņi pilnajā autobusā iekāpj jauns čalis. Noskanē autobusu, saprot, ka mīksta piezemēšanās viņa bulciņām nesanāks, ieliek austiņas un sēžas uz trepītēm. Tieši tas ir brīdis, kad manu acu priekšā iznirst divas apaļas magoņmaizītes apjoztas ar oranžu Calvin Klein gumiju. Ak, es mīlu šo valsti!

Kurš teica, ka programmētāji ir sausie?!?

Es atkal strādāju.

Un kopš brīža, kad parakstīju darba līgumu ar profesijas nosaukumu – laborante, mani visu laiku nomāc domas par to, cik ļoti cilvēku raksturo viņa darbs. Kad strādāju televīzijā – viss bija skaidrs – mani totāli raksturoja geparda ātrums, tiešā ētera skudriņas, uz jautājumu – vai tu vari uztaisīt skrienošas smadzenes? – man bija tikai viena atbilde – ir jau gatavs, kriminālo noziedzinieku fotogrāfijas es liku ēterā biežāk nekā savas bildes draugos. Ziņas nāca un gāja. Tad es biju ziņas. Kas es esmu tagad?

Braucu mājās no savas laboratorijas. Vienā pieturā autobusā iekāpj tāds pajauns 20gadīgs čalis blondiem, nepaklausīgiem matiem, lielām austiņām ap kaklu: “Eeee, čau!” viņš sveicina puisi man blakus, kurš ir pavisam parasts, nu vienkāršs, kalsns, garš ar tādu šauru kaklu kādi mēdz būt klavieru spēlētājiem vai vēja suņu īpašniekiem. Viņam ir arī brilles.
Blondais: “Kurš teica ka programmētāji ir sausie??” (paceļ uzacis un māj ar galvu)
Vēja suns uzjautā, kā šim iet, kopš vidusskolas neesot tikušies.
Blondais: “Tagad man prakse vienā uzņēmumā, šobrīd pārsvarā programmējam SEB bankai. O-ou, jā, hahaha. (es no sava SEB bankas konta izņemu naudu! Sīīrisly? Ooo, jā!) Šodien viena kolēģe aizgāja atvaļinājumā – svinējām. Vnk kamōn! Sīīrisly? Visiem vnk salej! Es tāds – sīīrisly, dūd? Wiskī cōla mmm! Skrū yū! Ballīte! Kurš teica, ka programmētāji ir sausie??”
Vēja suns apjautājas, kā pa RTU iet?
Blondais: “Ko tad programmētāji RTU dara lekcijās, ja ir laptops līdzi? Vai nu spēlēju spēlītes, vai pakodēju kādu weblapu.” (manos laikos lekcijās tika spēlētas kārtis ar tramvaju biļetēm, bet tas jau laikam pagājušais gadsimts)
Vēja suns: “Njā ķīmiķi gan visi tādi sausiņi. Kas ta mums ir? Organiskā/neorganiskā ķīmija, organiskais/neorganiskais speckurss, laboratorijas darbi un vēl jāaudzē kristāli.”
Blondais: “Mums ir matemātiskā loģika – this is the rīīl dīīl!”
Vēja suns: “Oooo! Laimīgais, es tā to gribēju! Iedomājies, mums pat ieskaitēs atļauj izmantot Wolfram Alpha!”
Blondais: “Ko? Kapēc mums pat kalkulātoru neļāva?? A kas tas bija – kamēr slapjš, tikmēr stabils, kā sauss, tā izjūk? Ja nemaldos viens no joda sāļiem..?”
Vēja suns: “Redz, tur ar viņiem ir interesanti, ar joda sāļiem nekad neko nevar zināt.” (oo, jā, viss, kas saistīts ar joda sāļiem ir interesanti)
Blondais: “Zin kā ir? – frikin school – just kill me! College – yuhuuu!”
Vēja suns: “Man gan vidusskola labāk patika, jo šitā LU programma nav paredzējusi, ka ieradīsies kāds tik gudrs, kā es.” (mani normālā darbā arī neņem tāpēc, ka esmu pārāk gudra. Es zināju!! Es to zināju!!)
Blondais: “Yess! Familiar sound! Tā pati automātu teorija – are they dumb or am I just rīīly lucky? Es tev izstāstīšu vienu joku…”

tas joks izklausījās apmēram tā, lieki teikt, ka es nesapratu, par ko viņi tā smejās!

Blondais: “Es nesen sāku strādāt ar toad – tu visam tad tiec klāt, vari dropot, and its frīī!”
Vēja suns: “Oooo, tas izklausās jautri!” (jautri)
Blondais: “Mēs šodien darbā spriedām – vai tā tiešām ir taisnība, ka gadā vismaz 1 kondensētā piena bundža uziet gaisā, kad kāds viņu mājās vāra?” …

Eu, sīīrisly?! Es jau ar trīs cilvēkiem esmu apspriedusi to, ka Eiropā atrodas oriģinālais centimetra modelis, pēc kura tagad visu mēra un ražo. Skrū yū! Man ir pašai sava laboratorija! Un programmētāji nav sausie! Un Bobby-drop-table ir smieklīgs joks! Un audzēt kristālus ir aizraujošāk kā skaitīt balsis Putina vēlēšanās! Un būt gudram nav tas pats, kas malku skaldīt! Un strādāt nav tas pats, kas dzīvot!