Skumjie priecīgie bērni

Ir pagājusi mana pēdējā darba diena. Darbā, kuru es ienīdu, kas lika man ienīst arī sevi un savu dzīvi. Kas man katru dienu atgādināja par to, cik alkatīgi mēdz būt cilvēki, kam ir vara, un cik tukša vieta esmu es tajā, tikai uz naudu orientētajā, mehānismā. Apsēžos autobusa pēdējā rindā, pie kājām nolieku maisiņu, kurā ir mana krūzīte, dakšiņa un karotīte – vienīgās lietas, kas darbā liecināja, ka esmu cilvēks, nevis mikroshēma.
Kādā no pieturām man blakus sakrīt kaudzīte ar bērniem. Pie loga apsēžas puisis tā ap 17 – adīts džemperis kā mana tēta draugiem jaunības dienu bildēs, džinsas no deviņdesmito videoklipiem, piedevām par īsu tieši tik, lai var redzēt sašļukušās, kārtainās kā hesburgeris baltās zeķes, kas ienirst botās. Viņam klēpī iekrīt meitene ap 15 – caur pudeļu dibenu brillēm ziņkārīgi skatās mākslīgi palielinātām acīm, dzeltensabalinātie mati līdz pusei dabīgi brūni, tikpat dabīgi salipuši, viss, kas viņai ir mugurā ir krāsains un ar dažādiem ģeometriskiem rakstiem tā, ka nevar saprast, kur kas sākas un kur beidzas, viņa ir kā krāsains bērna zīmējums, kur nekam nav noteiktu robežu un jebkas var būt jebkas. Un viņiem blakus krēslā, jautri smejot, ieritinās arī 15gadīga meitene ar līdz ausu ļipiņām gariem, tumšbrūniem matiem tamborētā maiciņā, kas sniedzas tikvien kā līdz pēdējiem ribu kauliem un nesatiekas ar biksēm, kas sapogājas tieši uz viņas nabiņas, kas arī otrā galā nesatiekas ar pelēkajām vilnas zeķēm, kas iespiestas botās.
Deivids Bovijs: “Nu tad tu ar viņu khe-khem?”
Jautri ķiķinot un čokurā savelkot nabiņu, meitenīte atbild: “Nuja!”
Deivids Bovijs: “Kā ta bij? Negribi arī man klēpī pasēdēt? Hahahaha!!”
Meitenīte: “Nu beidz! Bija jau labi…” pasmaida, acu skatienu kautri novirzījusi uz saviem botu purngaliem, pavērsdama tos vienu pret otru.
Deivids Bovijs, smejoties kā zirgs: “Kā tad jūs to darījāt?? Hahahahaha!!!”
Meitenīte, vēljorojām smaidot: “Nu kā – kā? Kā tad to dara? Tā arī darījām!”
Deivids Bovijs: “Viņam bija liels?? Nu kartupelis hahahahaha!!!”
Mazā meitene: “Nu, (neliela pauze un smaidiņš, vaigi arī sārti) normāls.”
Deivids Bovijs: “Hahahaha, negribi manējo arī pamērīt??”
Mazā meitene ieķiķinās: “Nu, nē taču!”
Visu ceļu viņi ķiķināja un čaloja, un priecājās. Pusblondā draudzene tik saprotoši un atbalstoši uz mazo meiteni skatījās kā īsta draudzene un smaidīja, un māja ar galvu. Laikam jau tikai man tas likās skumji, ka 15 gadu vecumā viņiem prieku rada nevis lēkāšana pa peļķēm pēc lietus un nevis ar mellenām nosmērētie lūpu kaktiņi, bet khe-khem… kartupeļu raža.

Nesen kā izlasīju grāmatu “Sarkanie bērni” – tur bija gan tādi, kas piedzimuši ar putna spārniem un tie, kas ar čūskas asti vai nagainām kuiļa kājām. Lidošanas nodarbībās spārnainie mācījās lidot, bet astainie izmisumā un skaudībā grauza sev nost astes. Var jau būt, ka man ir kuiļa kājas un savā izmisumā es nespēju priecāties līdz ar tiem, kas piedzimuši ar putna spalvām klātu ķermeni un priecājas par to, ka šī ir viņu vienīgā iespēja lidot!

Dabūju darbu savā lauku pilsētā. Šķiet, ka autobusam tērētā nauda būs jāizlieto, lai atgūtu spēju priecāties.