Tracis ar sievieti ar kaķi

11. autobuss neraksturīgi tuksnesīgs. Es kā siena kamols ripinos katrā līkumā. Kāds vīrietis aizmugurē elso caur visu savu kuņģi. Kāda sieviete tur tālāk izplata fluīdus caur savu izkrāšļoto seju. Katrs no mums no kkurienes nāk, uz kkurieni steidzas, kkam kko ir parādā.
Iekāpj trīs. Pirmā sieviete-fantomass. Tā ap gadiem nenosakāmi trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit, divdesmit. Emulators. Viņa varētu būt jebkas. Viņa varētu būt, varētu arī nebūt. Viņa varētu aplaupīt banku un videonovērošanas ierakstā redzētu tikai pelēku masu ar ieroci. Viņa skatījās ar vienu sava ķermeņa sānu, tas otrs it kā vsp nebija. Viņa it kā runāja, it kā nē. It kā viņai bija saulesbrilles, bet varbūt tā biju es, kam bija saulesbrilles, es vairs neko nevaru droši apgalvot. Viņa kā migla, kas ieplūst katrā ieplakā, ievietojās sēdeklī pie vidējām durvīm.
Tad ieleca otrais. Mazs rūķis gandrīz garās biksēs, viņam vēl bija melna jaka ar krāsainām ģeometriskām figūrām ’80 stilā. Pretīm viņa degunam kā Maroka pretīm Gibraltāram stiepās viņa zods. Rudie bārdas rugāji kā iespaidīgas smilšu drupas izdaiļoja nabadzīgo marokāņu pilsēteli. Mazais rūķis patiesībā no mana ciema. Viņš dažkārt aizvieto ciema pastnieci, kad tai mazbērni saslimst. Tad viņš lepni griež pedāļus un nes cilvēkiem labas ziņas. Viņš nesēdās blakus miglājam. Viņš teica: “Dāmām priekšroka!”
Un tad nāca viņa. Trešā. Aiz trejdeviņām viņas miesas grēdām un ieplakām kā Everests izslējās visaugstāk par visiem viņas prāts, viņas kvēlspuldžu noliktava, kas to vien gaida, kad tajās iestrāvos elektrības dzirksts – viņas galva, kas bija nomaskēta zem sporta kepona. Arī pati viņa bija nomaskējusies par Olimpiskās komandas treneri.
Aiz trejdeviņiem kalniem atskanēja: “Tā Inese taču ir sajukusi prātā ar visu šito!”
Rūķis: “JĀ! Viņa man zvanīja pa nakti. Es nezinu, ko viņai vajadzēja. Es necēlu. Pēc tam es viņai atzvanīju un prasīju, ko viņai vajadzēja un viņa sāka kliegt. Es teicu, ko tu kliedz. Un viņa teica, ka grib atnākt ciemos. Es teicu, ka tagad ir nakts un viņa teica, ka citu dienu. Tu iedomājies?”
Ēna: “Jā.”
Kalns: “Nē, nu ārprāts!”
Rūķis: “JĀ! Tas bija 3 naktī. Un viņa kliedza. Viņa taču mierā neliksies un man būs jāiet pie viņas ciemos un viņas kaķa.”
Kalns: “Tad jau tu vairs no viņas vaļā netiksi. Būs vien atkal jādraudzējas.” Un viņa iesmējās vienu smējienu un viņas miesa ietriecās beņķī kā lode no lodes grūdēja rokas satriec zemi Olimpiskajā stadionā (kā skatītāji aiztur elpu brīdī, kad lode piezemējas, arī es aizturēju elpu no bailēm).
Visi trīs nāk no pansionāta ar garīgajām atpalicībām.

Mīlestība, draudzība, dusmas, pieklājība, mazās muļķības, prieks, intrigas, darbs, satraukums, laime, dzīve – tas viss notiek visos līmeņos. Tas notiek meksikāņu seriālos, tas notiek Amerikā, tas notiek Latvijā, tas notiek Dubajas dārgākajā viesnīcā, tas notiek laukos pie Liepājas, tas notiek ar resnajiem, tas notiek ar īsajiem, tas notiek ar garīgi slimajiem, tas notiek ar mani un tevi, tas notiek ar sienāžiem. Mīlestība nav stiprāka, ja tev ir dimanta gredzens, arī Raiskumā ir savas intrigas, arī pansionātā ir laime un Dubajā skumjas. Tas, kurš netic mīlestībai starp sievieti ar kaķi un rūķi, lai sadeg pīšļos.

Mīlestība visos līmeņos