Vienā no pieturām autobusā iekāpa sieviete, viņai pavadiņā līdzi bija pūdeļu šķirnes sune ar melnu jaciņu. Kad viņas tika apsēsties, sune (sauksim viņu par Taņu) sāka šausmīgi žēlabaini smilkstēt, man bij sajūta, ka es sāku dzirdēt arī visas tās frekvences, ko parasti pārvalda suņi un delfīni:
ženščina (krieviski): Izbeidz! Kas tev atkal ir uznācis? Klusu! Guli! Nē, nu ko vēl neizdomāsi? (pāris reizes iepļaukāja Taņu ar avīzi).
Taņa turpina smilkstēt tā, it kā viņai ņemtu nost kauliņu, ko viņa pati bij izrakusi, notīrījusi, iesmaržinājusi, apsējusi ar bēšīgu bantīti un ielikusi pieskaņotas formas un krāsas kastītē..
ženščina: Spi!!!
Bet pats dīvainākais bij – noskatīties uz to, kā tā sieviete, nepievērsdama Taņai pilnīgi nekādu uzmanību, nenormāli uzvilkās, varu saderēt, ka viņa nemaz neuztvēra neko no tā, ko tajā brīdī lasīja avīzē, jo viņa vnk ik pēc 3 sek kā pūķis izpūta gaisu no nāsīm, lai varētu izbļaut – Spi!!
dzīve autobusā 
vispār ienīstu cilvēkus, kuri slikti izturās pret mājdzīvniekiem! un kā vispār var neuztvert tik gudra suņa izsmilkstētos signālus, kurš kauliņa bantīti saskaņo ar kastītes krāsu! 🙂
vai tas pūdelis izskatijas takā Vinnijs? 😀
jā, tikai pelēkā krāsā. nu labi, varbūt arī ne tik plušķains