Svētais Pēters

Vakars. Rīgas autoosta. Bariņš ar cilvēkiem gaida autobusu. Es, steidzīgā solī tuvojoties savai platformai, ievēroju kādu sievieti. Viņai ir garas, kailas kājas, ievilktas melnās augstpapēžu kurpēs, šķiet, ir arī kkāda nebūt kleita un jaka, bet to es nepamanu, jo viņai rokās ir mazs bērniņš, ietuntulēts rozā kosmonauta kostīmā. Mazo, rozā veidojumu ar garum garajām sienāža kājām pavada galīgi iereibis vīrietis, kam zobu vietā ir zāģu skaidas. Viņi autobusā ieņem pēdējo rindu, viņiem piebiedrojas arī hiperaktīvs manvissirforšiundzīveiraizraujoša čalis, kurš savā hiperaktivitātē pat paspēja pajautāt, vai kādu traucēs, ja viņš izšņauks degunu. Takš šņauc, kuru tas interesē?

Es iekožos savā cepumā ar šokolādes gabaliņiem un skatos tumšajās debesīs. Tās nav tukšas kā mans maks, tās nav seklas kā vēl neizžuvušās peļķes pieturas malā, tās ir pilnas ar domām, sapņiem un cerībām un tur pašā debesu dziļumā pēkšņi ir arī svēta gaisma. Es, goda vārds, uz līdzenas vietas kā es te stāvu, atdotu visu savu cepumu paku tam, kurš izdomāja baznīcas torņa galā krustā saspraust mazas diodes, kas tumsā spīd, radot iespaidu, ka tas gaišais stariņš, tas jūsu dzīves glābiņš ir tur augšā. Un, klīstot pa Rīgas naksnīgajām ielām, pat nezinot, ka tur kkur ir baznīca, tu redzi debesīs spīdošu krustu. Ģeniāli!

Kā tevi sauc? ierunājās manvissirforši. Svētais Pēters – es viņu nosaucu.
-Ko tev vaig? atskanēja no zāģu skaidu mutes.
Kā tu domā, kas notiek ar cilvēku pēc nāves?
Ko? Kas tev ir? Nu, iekrīt zārkā un norokās, bļ*
-Tu zināji, ka tu pats vari ietekmēt to, vai tu nonāksi debesīs, vai nē!? Es tev ieteiktu par to padomāt ar tādu dzīvi, kā tev. Vai tu gribi just sāpes? Bailes? Pazemojumu? Nicinājumu? Tas viss ir ellē. Piedod, ka tik tieši.
-Rekur ir visa mana dzīve-sēž blakus abas divas. Ko tu vsp man piepi*? Davai parunā ar to tur, kas tev sēž blakus otrā pusē.
-Es esmu izvēlējies tieši tevi, tev ir jāzin, ka tu vari mainīt savu dzīvi un gribu, lai tu zini, ka par tevi kāds ir miris. Tu vari iet projām, bet atceries manus vārdus.
-Jā, bļ*, kad es nosprāgšu, es atcerēšos, ka bij kkāds autobusā.

Sienāžsievietes un zāģu skaidu pāris izkāpa Siguldā, Svētais Pēters Līgatnē. Ir tāds teiciens – šodien ticības vairs nav, tagad pastāv tikai televīzija. Es neticu baznīcai, bet mārketings viņiem ir labs!

Šis ieraksts tika publicēts piens ar birkām , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

5 Responses to Svētais Pēters

  1. lejkanniņa saka:

    bet vai tu tici tam, ka tā nav tikai sakritība, bet ka tev ir lemts paspēt tieši uz tiem reisiem, kur notiek tik pārsteidzošas lietas un sastapt pašus neparastākos cilvēkus… un par to visu šeit uzrakstīt?

  2. Zvejnieks saka:

    Šķiet, tā ir baznīca Čiekurkalnā, Krustabaznīcas ielā. Vienīgi diodes gan tās nav, bet normāla izmēra kvēlspuldzes, kuras šad tad arī mēdz izdegt. Kā notiek to nomaiņa var apskatīties šeit http://falkors.lv/index.php?page=film Uzgāju to pavisam nejauši, tāpat kā knivirtuvi un šo busstopu (izklausās gandrīz kā pusstopu 😉 Man patika, bet patiesībā tā ir tikai kārtējā liecība par to cik patiesībā maz mēs zinam par cilvēkiem sev apkārt. Izrādās arī latviešiem ir savs zirnekļcilvēks, bet vai daudzi to zina?

    • cilvēks saka:

      jā, tā ir tāpati un, bāc, man kā elektriķa meitai vajadzēja iedomāties, ka, no tāda attāluma skatoties, tām vajadzētu būt kkam lielākam par diodēm!
      es reāli domāju, ka pienāks laiks, kad arī Latvijā sāksies zirnekļcilvēka kults.

  3. Zvejnieks saka:

    Tas varētu notikt tad, kad Kni apniks lipināt ziloņus un to vietā viņa uzburs kaudzi ar zirnekļiem (var jau būt, ka viņa gribēs tos saukt par knirnekļiem). Katrs, kuram tāds būs drīkstēs saukties par zirnekļcilvēku 😀

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s