Es nogalināju cilvēku. Kas vēl jaunāks?

Tikko bija beigusies mana darba diena, kuras laikā pārsvarā mani nomoka doma, ka vajadzētu izlekt pa logu, tikai tur diemžēl nav logu. Tad atkal citos brīžos es tur lasu pētījumus par to, ka vientulība ir smaga slimība un, kā noskatoties reklāmu par ērcēm, man uzreiz liekas, ka viņas ar saviem asinskārajiem, izvirtušajiem snuķiem grābstās gar manām kājām un grib iešļākt savu riebīgo indes devu manā ceļu locītavā, tāpat arī man sāk likties, ka vientulība man ir smagi hroniska un tā ieliek mani dzelzs kastē un iemet okeānā. Pie Vefa bezmērķīgi pamāju roku autobusam.

Apsēžoties man spēcīgi sejā iekodās ķiplokaina elpa, bet tāda kā skabargains dēlis, ko nevar nejust un tā viļņveidīgi plūda arvien vairāk man sejā (in your face!). Ar laiku es sadzirdēju to muti, kurai virinoties tā smaka smacēja mani nost. 34 gadus vecā Aļona (pēc nodzertās un skrepstošās balss nekad mūžā nedotu mazāk par 40) runāja pa telefonu:
“…nu es taču nevarēju durt sirdī vai kaklā! Vai es zināju, ka viņai kājā ir artērija? Prokurori pieprasa 3 ar pus gadus atsēdēt, bet es nevaru iet cietumā. Es negribu atstāt meitu, vīrs man arī tāds dzērājs. 5. maijā tiesa, ceturtdien iešu pie advokāta, es jau zinu, ka neesmu tev 7 gadus zvanījusi, bet varbūt tu vari izpalīdzēt ar naudu, es jau nezinu, cik tas advokāts paprasīs. Kādu dvacāru? Es tirgū strādāju, ja vari atnāc rīt. Es strādāju tieši starp gaļu un pienu, pie auglīšiem. Nu, uzprasīsi meitenēm, kur Aļona strādā, viņas parādīs. Man tur sulīgi auglīši, vīnodziņas labas.”
Un pēkšņi tādā vecas prostitūtas izpratnē par flirtu viņa saka: “Un pēc tam mēs vēl aiziesim kopā uz kādu kafejnīcu. Pēc tiesas, ja?”

Es attapos, ka pārāk sen neesmu pāršķīrusi lapu grāmatā un jau iztēlojos, kā viņa man no aizmugures ar cirvi cērt galvā un saka, ka nemaz nenojauta, ka man tur ir smadzenes, kad tās jau nošķaidījušas logus un uz blakussēdošajām vienaldzīgajām sejām atstājušas recekļainas smadzeņu drupačas.
Nākamais zvans (viņai droši vien rokās bija ādas cimdi. man bija bail skatīties):
“Eee, lietuvieti atceries? Es tikko ar viņu sazvanījos, izstāstīju kas un kā, viņš pat esot pa televizoru redzējis, tikai nezināja, ka tā esmu es. Nu, nē, tik daudz jau es viņam neprasīju, es jau nevaru samaksāt div ar pus štukas, lai man iedod 5 gadi nosacīti, nu kur tādu naudu?? Tad es labāk samaksāju juristam un atsēžu pusotru gadu. Viņš man piģisjatņiku iedos, rīt uz tirgu atnesīšot. Ai, es viņu kādus 10 gadus zinu, viņš man ļoti labs draugs ira, mēs kādreiz bieži satikāmies (izsakot pēdējos vārdus, es dzirdu kā viņa smaida savu vecas prostitūtas smaidu). Bet zini, Žeņai tagad traki, viņa tagad šķirās. Bet nu tas viņas, bļaģ, Voloģa, es viņu ienīstu. Viņš viņu sešus gadus ir dauzījis, ar krēslu viņu sitis, es arī pāris reizes fingālu no viņa dabūju. Es saprotu mans vecis dzer un sit mani, bet nejau tā kā tas nenormālais Voloģa! Es to Žeņu pilnībā saprotu. Bet izstāsti, kā tev pa dzīvīti? Kas jaunāks?”

Kad tu pērc belašu, tu nekad nezini, ko roka, kas viņu tev ieliek plaukstā, šorīt ir žņaugusi. Tu nekad nezini, vai nazis, ar ko tirgū tantiņa nogriež sieru pagaršošanai, nav vakardien bijis kāda cilvēka vēdera dobumā. Vai pirksts, ko, pāršķirstot žurnāla lapas, nolaiza laikrakstu pārdevēja gadījumā nav bijis kāda cita asiņu notraipīts. Vai nevēlaties kādu žurnāliņu vai padzerties? Varbūt pagaršosiet vīnodziņas?

Es nogalināju cilvēku. Kas vēl jaunāks?